Labdien! Mani sauc Reksis. Mani saimnieki izlasīja 29. janvāra avīzē rakstiņu «Ko latvietis mīl vairāk – suni vai bērnu» un sāka apspriest.
Labdien! Mani sauc Reksis. Mani saimnieki izlasīja 29. janvāra avīzē rakstiņu «Ko latvietis mīl vairāk – suni vai bērnu» un sāka apspriest. Bet es tikmēr rakstu vēstuli, lai pateiktu savas domas.
Dzīvoju daudzdzīvokļu mājā savā dzīvoklī. Ar mājiniekiem saprotos diezgan labi. Vienīgais, kas man nepatīk, ir palikt mājās vienam. Kad vēl biju pusaudzis, tad tādās reizēs par sodu saviem saimniekiem es izvilku atkritumu spaini un visu tā saturu izbēru virtuvē. Lai redz, ka suni nevar atstāt vienu! Taču par to mani pamatīgi bāra. Nākamajā vientulības reizē spaini aizvilku uz koridoru un izbārstīju tur. Šoreiz pie bāriena klāt tika arī pāris «uzšāvienu» ar manis paša siksnu. Nākamreiz spainim priekšā bija kaut kas līdzīgs atslēgai…
Tagad, paliekot viens, es domāju. Kad pārrodas kāds no mājiniekiem, esmu bezgala laimīgs: lecu, laizu, dažreiz suņu valodā to viņiem saku. Bet ko viņi? «Nu, beidz, beidz lēkāt! Var domāt, ka mūs mēnesi neesi redzējis…»
Cilvēkus es nevaru īsti saprast. Ja tas, kas notiek Jelgavas ielās, vēl turpināsies, tad sunim nebūs kur kāju spert. Uz ielas ir nomestas papīra turzas, cigarešu izsmēķi, stikla lauskas. Sevišķi pretīgas ir piespļaudītās un piekrēpotās ielas. To taču dara cilvēki! Vai viņi to neredz?
Dažreiz saimnieki ņem mani līdzi ciemos uz citu daudzdzīvokļu māju. Bet man tas nepatīk, jo tur kāpņu telpās valda caurvējš, jo logi ir izsisti, kāpnēm margas nolauztas, viss piegružots, netīrs, smirdīgs. Cilvēki tam visam iet pāri, bet suns jau tā nevar.
Reiz braucām uz Rīgu. Domāju – tur gan būs jauki: galvaspilsēta taču! Bet kas tev deva! Tik daudz mašīnu, ka neko nesaskatīju. Pat krūmiņu neredzēju, kur savas vajadzības nokārtot (suns taču nav cilvēks, kas ielu piecūko).
Nolēmu, ka esmu un palieku Jelgavas suns – uzticīgs un pieticīgs. Nav manos suņa spēkos Jelgavu pārveidot. Žēl…
Reksis
