Ir taču jauki, ja esi atnācis no darba un tevi sagaida priecīgi rejošs suņuks vai arī sēdi pie televizora un klēpī mīlīgi iekārtojas kaķis. Bet ir cilvēki, kam ar savu dzīvnieku jābūt kopā ik brīdi – darbā, mācībās un, protams, arī brīvajā laikā.
Ir taču jauki, ja esi atnācis no darba un tevi sagaida priecīgi rejošs suņuks vai arī sēdi pie televizora un klēpī mīlīgi iekārtojas kaķis. Bet ir cilvēki, kam ar savu dzīvnieku jābūt kopā ik brīdi – darbā, mācībās un, protams, arī brīvajā laikā. Tie ir dienesta suņu saimnieki, precīzāk gan būtu teikt, audzinātāji, kopēji un kolēģi, jo pēc likuma suns pieder nevis viņiem, bet darbavietai.
Algas vietā – suņu konservi
Pirmoreiz ar kinoloģi Lieni Priedi un vācu aitu šķirnes suni Arlenu satikāmies viņu abu darbavietā – Meitenes robežkontroles punktā. Toreiz likās jocīgi, ka arī dienesta suņiem ir savs formastērps – speciāla ādas «vestīte» ar robežsardzes zīmotni. Arlens Meitenē strādā par narkotisko vielu meklētāju, un par manu pirmo jautājumu Liene nebūt nebija izbrīnīta, jo viņai vai ik dienas prasa, vai šādā dienestā strādājošie suņi ir narkomāni. «Protams, ka tā nav! Arlens narkotikas meklē, lai paspēlētos. Tas nozīmē, ka viņš par labu darbu no manis dabū savu mīļāko rotaļlietu – melnu gumijas bumbiņu,» stāsta Liene. Lai sacīto pierādītu, viņa paslēpj kolēģa automašīnā narkotiku paraudziņu un demonstrē, kā Arlens strādā. Liene pavadā ved suni ap automašīnu un liek meklēt paslēpto, bet aiz muguras viņa tur Arlena mīļo gumijas bumbu. Brīdī, kad suns sāk riet un skrāpēt vietu, kur paslēpts narkotiku paraudziņš, Arlenam kā balva tiek pamesta bumbiņa, un tad viņš drīkst ar to paspēlēties. Ja Arlens neko neatrod, tad par cītīgu darbu viņš rotaļlietu saņem pēc katru trīs mašīnu apskates. «Ar kolēģiem esam prātojuši, kā būtu tad, ja narkotiku meklēšanas suņi būtu atkarīgi no šīm vielām. Esmu dzirdējusi, ka ārzemēs pirmie šāda dienesta suņi bija narkomāni, taču skaidrs ir viens – Latvijas robežsardzei nepietiktu naudas, par ko pirkt suņiem narkotikas,» teic Liene. Viņa smejas, ka nevar iedomāties situāciju, kad dienesta sunim pēkšņi sāktos «lomkas».
Arlens par darbu Meitenes robežkontroles punktā saņem algu – suņu konservus un sauso barību visam mēnesim. Taču par to viņam ne tikai jāmeklē narkotikas, bet kopā ar Lieni ik mēnesi jāskolojas īpašos dienesta suņu kursos, kur tiek pilnveidotas dienestam nepieciešamās īpašības.
Galvenais – paklausība un dziņa
Arlens ir pusotru gadu vecs, bet pie Lienes nonāca divu mēnešu vecumā, neilgi pēc tam, kad viņa absolvēja Rēzeknes robežsardzes skolu. «Arlena vecāki arī ir dienesta suņi, speciāli sapāroti tā, lai kucēni mantotu galvenās darbam nepieciešamās īpašības,» stāsta Liene. Derīgumu darbam robežsardzē pārbauda jau pavisam maziem kucēniem, nosakot, vai suns ir pacietīgs, nav bailīgs un vai viņam patīk spēlēties. Arlens tiek uzskatīts par ļoti talantīgu, jo savā vecumā apguvis jau daudz, dažādos valsts dienestos strādā arī viņa māsas un brāļi.
«Galvenās dienesta sunim nepieciešamās īpašības ir paklausība un dziņa – ja suns neklausa kinologu, tad ar viņu kopā nav iespējams strādāt. Savukārt dziņa nozīmē, ka dzīvnieks ir pacietīgs, enerģisks un apveltīts ar gribasspēku. Arlenam ļoti gribas spēlēties, un, ja tā nebūtu, viņš diez vai gribētu ilgi strādāt, lai tiktu pie savas bumbiņas,» tā Liene. Arī agresija tiek uzskatīta par sliktu suņa, narkotiku meklētāja, īpašību, jo dzīvnieks nedrīkst riet un dusmoties uz svešiem cilvēkiem, kuru automašīnās viņam jāstrādā.
Ikmēneša kursos Liene ar Arlenu mācās atrast narkotikas un trenē suņa paklausību – tiek uzskatīts, ka dienesta sunim viss jāapgūst līdz divu gadu vecumam. Ik gadus Arlenam jānokārto īpašs tests, pēc kura nosaka, vai viņš joprojām ir derīgs narkotiku meklēšanai. Ja atklājas, ka dienesta suns neatbilst prasībām, viņš tiek norakstīts un pārdots.
Lienei Arlenu piešķīra Valsts robežsardze, tāpēc jārēķinās ar to, ka suns nav viņas īpašums, bet gan darba instruments, ko vajadzības gadījumā var nodot citam kinologam. Tas šķiet nedaudz nežēlīgi, bet tāda ir valsts dienesta realitāte, un Liene par šādu iespēju ir iedomājusies: «Apzinos, ka Arlens man ir piešķirts kā darba ierocis, esmu par viņu atbildīga, taču zinu, ka dienesta suņus var pārvietot darbā citur vai arī norakstīt kā tam nederīgus.» Arlens klausa tikai Lienei, tāpēc viņa domā, ka sunim nenāktos viegli mainīt saimnieku, arī pašai būtu ļoti skumji šķirties no Arlena.
«Arlens ir liels labsirdis …»
Lienei Arlens ir vairāk nekā gadu, un šajā laikā tikai dažas diennaktis viņi ir pavadījuši šķirti. «Pie suņa esmu pieradusi, un, kad esmu prom, man viņa ļoti pietrūkst. Arī Arlens jūtas līdzīgi – robežsardzes sporta spēļu laikā biju viņu atstājusi pie māsas, suns ilgi bija stāvējis pie loga, gaidot mani atgriežamies,» stāsta Liene. Ieraudzījis nākam saimnieci, Arlens bijis gatavs no prieka izlēkt pa māsas dzīvokļa logu.
Kā jau dienesta sunim pieklājas, Arlens ir ļoti paklausīgs, un lielākā viņa sastrādātā palaidnība ir grautiņš virtuvē. «Sēdēju vannā un dzirdēju, ka virtuvē kaut kar brīkšķ un gāžas. Nezinu, ko suns tik cītīgi bija meklējis, bet nekārtība bija pamatīga – krūzes saplēstas, eļļa izgāzta, viss savandīts,» tā Liene. Arlenam patīk skatīties televizoru. Liene reiz naktī pamodusies no 1. formulas sacensību trokšņa – izrādās, suns ieslēdzis televizoru un vēro sacīkstes. Sākumā Arlens grauzis pulti un televizoru ieslēdzis nejauši, bet tagad viņš to dažreiz izdarot apzināti. Īpaši viņam patīkot ekrānā vērot citus suņus. «Arlens ir draugos ar spoguli, viņš tajā meklē otru suni, sparīgi to aprejot,» smej Liene.
Pati Liene vācu aitu šķirnes suņus iemīlējusi jau bērnībā un kinologa vietu Meitenes robežkontroles punktā gaidījusi veselu gadu. «Arlenu man piešķīra uzreiz pēc iestāšanās darbā robežsardzē, līdz tam strādāju Jelgavas Municipālajā policijā. Bērnībā ļoti gribēju kļūt par veterinārārsti, bet man nepadodas ķīmija,» tā Liene. Dažreiz viņai Arlena kļūst žēl, jo sunim jāstrādā jebkurā diennakts laikā un apstākļos, arī lietū, salā un karstumā. Viņiem abiem ir līdzīga dienas kārtība – Arlens pastaigā jāved trīs reizes, no rītiem viņi kopā skrien krosu un dažreiz atkārto arī darbam nepieciešamās iemaņas. «Mūsu darbs ir atbildīgs, tāpēc pirms došanās uz Meiteni Arlenam labi jāatpūšas. Ja jāstrādā nakts maiņā, arī es cenšos pa dienu pagulēt,» tā Liene.
Par Arlena paklausību, labsirdību un nosvērtību Liene var stāstīt daudz, taču interesantākais ir viņu abu acu kontakts – ja suns nav piemidzis, viņš parasti skatās Lienei acīs un gaida, ko saimniece darīs. «Dienesta sunim jāprot ilgi lūkoties acīs saimniekam un nojaust, kāda kustība sekos. Acu kontakts tika nodibināts pamazām, sākumā Arlenam bija jāmācās skatīties uz desas šķēlīti manā mutē vai bumbiņu uz pleca,» stāsta Liene.
