Lieldienās līdztekus olu ripināšanai un sišanai ne mazāk svarīgs ir šūpošanās rituāls. Šī Lieldienu izdarība sakņojas senā pagātnē, un latvieši ir vienīgie eiropieši, kas šo tradīciju saglabājuši līdz mūsdienām.
Lieldienās līdztekus olu ripināšanai un sišanai ne mazāk svarīgs ir šūpošanās rituāls. Šī Lieldienu izdarība sakņojas senā pagātnē, un latvieši ir vienīgie eiropieši, kas šo tradīciju saglabājuši līdz mūsdienām. Šūposimies arī šogad!
Senie latvieši šūpodamies galvenokārt cerēja pavairot linu un kaņepju ražu, kā arī vasarā pasargāt sevi no odu un citu kukaiņu dzēlieniem. Lai gan galvenais šūpošanās laiks ir Lieldienas, šī nodarbe nerimst vēl visu nedēļu pēc svētkiem. Turklāt senāk šūpoles tika kārtas katrās latviešu mājās. Lieldienās būtu jāizšūpojas kā bērniem, tā pieaugušajiem, lai visu gadu nenāktu miegs un vasarā nekostu odi.
Kas ir šūpošanās?
Tas ir maģisks rituāls, kas simboliski atdarina saules šūpošanos un dancošanu Lieldienu rītā. Šūpošanās it kā palīdz saulei iekustēties, lai vieglāk būtu uzkāpt debesu kalnā līdz augšai.
Senie latvieši uzskatīja, ka šūpoles līdzīgi kā dancošana, lēkšana, skriešana, riņķošana pieder pie kustību auglības simboliem. Šūpoties Lieldienās nozīmē to pašu, ko vizināties ar ragaviņām Meteņos, proti, veicināt auglību.
Izgatavo pats!
Lai arī cik ļoti “Ziņas” vēlējās kādā no Jelgavas veikaliem iegādāties šūpoles, tas neizdevās. Piedāvātas tika tikai greznās dārza, kas iepriekš jāpasūta. Vairākās ar galdniecību saistītās firmās gan piedāvāja šūpoles nedēļas laikā izgatavot, bet tas Lieldienām ir par vēlu. Nu ko, atliek vien ķerties pie darba pašiem.
Šūpolēm nav obligāti jābūt greznām, masīvām, fantāzija un radošais domu gājiens to izgatavošanā ir ļoti plašs. Visklasiskākais paņēmiens ir starp diviem kokiem pār zariem pārlikta resna kārts, ap kuru ar bērza vicēm iztaisa riņķus, kuros iestiprina garas zaļa bērza kārtis. To apakšgalus savieno ar izturīgu dēli. Stiprinājumam jābūt spēcīgam, lai šūpolēs droši var stāvēt vai sēdēt. Parasti šūpules kāruši divi vīri šūpotāji, bet bērni un meitas, kas šūpojušies, viņiem devuši pa krāsotai olai.
Šūpoles var uzmeistarot arī savām rokām. Mazās Emīlijas tētis uz meitiņas pirmajām Lieldienām tās izgatavoja pats. Darbam bija nepieciešami pieci vidēja resnuma baļķi, kas pirms tam nomizoti un nobeicēti. Tos apmēram metru dziļumā ierok zemē A burta veidā apmēram trīs metru attālumā vienu no otra, bet viens pa augšu savieno A burta spices un nostiprina. Sēdeklis, kas arī izgatavots no koka dēlīšiem, iekarināts lielās ķēdēs, kas apmestas augšējam stabam un nostiprinātas, lai “nestaigā”. Ķēdes vietā var izmantot metāla troses, biezu virvi vai metāla stieņus. Tomēr jāatceras, ka šūpošanās var izvērsties par bīstamu nodarbību, ja nemākulīgi pakārtas šūpoles salūst, tāpēc to kāršana jāuztic labiem pratējiem un desmitreiz jāpārliecinās, ka tās ir drošas.
Kādu vietu izraudzīties?
Viens no svarīgākajiem Lieldienu priekšdarbiem ir šūpoļu kāršana. Tas ir priecīgs notikums katrā mājā, apdziedāts arī dainās. Nozīmīga ir vietas izraudzīšana. Piemērotākā būtu kalna galā, lai šūpoles varētu ieraudzīt jau no attāluma. Mūsdienās, īpaši Zemgalē, kur ir līdzenums un nav izteiktu kalnu, reti kuras šūpoles kalnā kārtas. Taču nosacījums vairīties tās kārt ūdens tuvumā gan tiek ievērots. Senie latvieši to ņēmuši vērā, lai meitām nesamirktu villainītes un nenokristu vainadziņš.
Augšā! Lejā!
Lieldienās jau agrā rītā visi iet šūpoties. Pirmo parasti izšūpo mājas saimnieku un saimnieci. Tad meitas, kuras par šūpoļu kāršanu un šūpošanu puišiem atmaksā, dāvinot krāsotas olas, cimdu pārus un pat alu. Lieldienās obligāti jāuzšūpojas katram pēc iespējas augstāk.
Pēc šūpošanās šūpoles nedrīkstēja atstāt tukšas, tad putniem neveicas perēšanā, bet māju var apsēst ļauni gari. Tādēļ senie latvieši tās parasti izjauca un sadedzināja, lai raganām nebūtu kur šūpoties. Mūsdienās diezin vai kāds atļausies tā darīt, bet, lai šūpoles nebūtu tukšas, tajās var iesēdināt, piemēram, rotaļlietu.
Ko dod šūpošanās?
Psiholoģijas maģistre Inese Upeniece stāsta, ka šūpošanās darbība cilvēka organismam ir ciešā saistībā ar vestibulāro aparātu, t.i., centru smadzenēs, kas atbild par līdzsvara noturēšanu. Mēs esam pieraduši pie tā, ka spējam kontrolēt savu līdzsvaru. Šūpošanās šo iekšējo pārliecību izjauc, tomēr lielākajai daļai šī nodarbe patīk. Psihologi uzskata, ka šūpošanās ir patīkama, jo tā mūsu zemapziņai atgādina par laiku pirms piedzimšanas, kad, mammai staigājot, mēs šūpojāmies viņas vēderā. Bērniem (un ne tikai) šūpošanās ir jaunu iespaidu gūšanas avots.
Šūpošanās Lieldienās ir labs iemesls tradīciju uzturēšanai ģimenē. Ikdienas steigā bieži vien aizmirstam par to veidošanu un jēgu. Tradīciju uzturēšana veicina ģimenes kopības izjūtu. Tādējādi tā paaugstina visu ģimenes locekļu pašapziņu. Vai nebūtu jauki, ka, mūsu bērniem pieaugot, Lieldienas saistītos ar kopīgām patīkamām nodarbēm, tajā skaitā ar šūpošanos?
Šūpošanās priekus bērniem neizjauciet, sabaidot ar stāstiem par to, kas varētu būt, ja… Mazajam pietiek ar patiesu atgādinājumu “Esi uzmanīgs!” un drošas vides radīšanu.
Lai jums priecīgas Lieldienas!
