Japāna – noslēpumaina un vilinoša zeme Austrumāzijā. Lai to iepazītu, jāmēro tūkstošiem kilometru. Mūsu plānos doties uz tik tālu valsti nebija, bet viss izvērtās citādi. Mums paveicās. Kaut nedaudz iepazīsim uzlecošās saules zemes skaistumu, jo dodamies apciemot savus mīļos, kurus darba gaitas aizvedušas uz šo tālo zemi. Japānā ir divi skaisti gadalaiki – pavasaris, kad zied ķirši (sakuras), un rudens, kad dārzi un kalnu nogāzes iekrāsojas košās krāsās. Esam gatavi visam japāniskajam, baudīt tās kultūru, nacionālo virtuvi.
Lidojam no Rīgas uz Tokiju ar pārsēšanos Maskavas Šeremetjevas lidostā. Pēc četrpadsmit stundām nolaižamies Naritas starptautiskajā lidostā. Pirms tam lidmašīnā aizpildām imigrācijas karti un muitas deklarāciju. Lidostā mūs laipni sveicina uzraksts angļu valodā “Welcom to Japan” (Laipni lūgti Japānā). Pirms pasu kontroles tiek noskenēti abu roku rādītājpirksti un nobildēta seja. Pasē ielīmē Japānas vīzu. Pie bagāžas saņemšanas riņķo robežsargi ar suņiem, kuri apošņā bagāžas gaidītājus un viņu mantas. Diezgan amizants skats. Pirmo pārsteigumu mums sagādā publiskās tualetes apmeklējums lidostā. Acis iepletās platas, skatot ar neskaitāmām pogām aprīkoto tualetes vadības paneli. Uzraksti nesaprotami, un pirmajā brīdī jūties apmaldījies hieroglifu džungļos. Poda sēdekļi apsildāmi, iespējams baudīt relaksējošu mūziku, ūdens temperatūras un spiediena regulēšana, bidē funkcija un citas ekstras. Pieejamas japāņu stila (tupēšanas tipa) un rietumu stila tualetes (ar sēdpodu).
Tā kā attālumi no viena objekta līdz otram ir neiedomājami lieli, jau lidostā iegādājamies “Pasmo” priekšapmaksas kartes, kas līdzīgas Londonas “Oyster” kartei. Kartes depozīts – 500 jenu (apmēram pieci eiro). Ar “Pasmo” var norēķināties ne tikai vilcienos, bet arī autobusos, metro un daudzos veikalos.
Japāna mūs sagaida ar sauli, skaidrām, zilām debesīm un karstu laiku – temperatūra ap plus 30 grādu. Izlidojot no Rīgas, termometra stabiņš rādīja vien plus septiņus. Vēl divas stundas vilcienā ar pāris pārsēšanās reizēm, un esam sasnieguši apmešanās vietu. Var sākties mūsu septiņpadsmit dienu garais ceļojums.
Japāna ir salu valsts, kuras teritorija izvietojusies uz tūkstošiem salu Klusā okeāna piekrastes Āzijas daļā, un tai nav sauszemes robežu ar citām valstīm. Par Japānas rašanos tiek stāstīta leģenda – tās salas radušās no dievietes asarām – vietā, kur tās kritušas Klusajā okeānā, izveidojušās salas. Salas ir kalnainas un vulkāniskas. Augstākā virsotne – Fudži (Fuji), ko skaidrā laikā no galvaspilsētas “Tokyo Skytree” (debesu koks) varot saskatīt. Cerēsim, ka mums paveiksies to ieraudzīt. Fudži ir aktīvs vulkāns un iekļauts UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā. Apdzīvotas ir četras lielākās salas – Hokaido (Hokkaido), Honsju (Honshu), Kjusju (Kyushu) un Šikoku (Shikoku). Izplatītas ir zemestrīces. Japānā ir vecākā monarhija pasaulē un valsts galva ir imperators, bet likumdošanas vara pieder parlamentam. Šogad 1. maijā Japānā tronī kāpa bijušā imperatora Akihito dēls kroņprincis Naruhito.
Tokija – Austrumu galvaspilsēta
Tokija – Japānas galvaspilsēta, agrāk neliels zvejnieku ciematiņš ar nosaukumu Edo, tagad miljonu pilsēta. Nozīmīgs valsts ekonomiskais, politiskais, finanšu un kultūras centrs. Viena no lielākajām pasaules pilsētām ar vairāk nekā 13 miljoniem iedzīvotāju, ar debesskrāpjiem, parkiem, dārziem. Parkos un dārzos atrodas svētnīcas – savdabīga arhitektūra, ar ko japāņi lepojas. Puķu dārzos praktiski nav, jo cieņā ir koki – ķirši, plūmes, ābeles –, krūmi un zāliens. Svētnīcu un tempļu apmeklējums ir reliģisks rituāls, un tajos drīkst ieiet bez apaviem. Apavi jāatstāj ārpusē vai jānovieto uz speciāliem apavu plauktiem. Uz ielām milzīgi cilvēku pūļi, sastrēguma stundās metro un vilcieni pārpildīti. Debesskrāpjos iekārtoti biroji, veikali. Pilsētā ļoti daudz muzeju un izstāžu zāļu. Populārākie Tokijas rajoni: Ginza, Asakusa, Šibuja (Shibuya) un Šindžuku (Shinjuku).
Galvaspilsētas iepazīšanu sākam ar Nišiarai (Nishiarai) rajonu, kurā dzīvosim ceļojuma laikā. Mūsu pirmais apskates objekts Soji-ji templis atrodas 15 minūšu gājiena attālumā no mājām. Tempļa apkārtnē plešas dārzs ar dīķi, kokiem, ūdenskritums. Dārza teritorijā ir mazas svētnīcas, strūklakas un neliela dievietes statuja. Tiek uzskatīts, ka, mazgājot noteiktu statujas ķermeņa vietu, no šīs ķermeņa daļas tiek noņemtas sāpes. Pēc garā lidojuma šī bija brīnišķīga vieta pastaigām un relaksācijai.
Tokijas centrālajā daļā atrodas agrākā Edo pils, tagad Imperatora pils – imperatora biroji un dzīvesvieta, apjozta ar biezām mūra sienām, aizsarggrāvi, ar vārtiem un seniem torņiem. Sabiedrībai pils nav pieejama, tikai īpašos svētkos – Jaungada dienā un imperatora dzimšanas dienā. Iepriekš piesakoties Imperatora pils mājaslapā, gida pavadībā iespējams iekļūt pils teritorijā. Mūsu mīļie šo iespēju mums bija noorganizējuši. Ekskursija ilgst stundu. Gida pavadībā apskatām valdības ēku, nelielu pils parka daļu. No Edo laikiem saglabājušies trīs sargtorņi. Izskatās, ka šeit kādreiz bijis cietoksnis. Trīsstāvu kvadrātveida Fudžimi skatu tornis (Fujimi Watchtower) savu nosaukumu ieguvis, jo no tā kādreiz bija redzams Fudži kalns. Otrs skatu tornis Fušimi–jagura (Fushimi–yagura) ir taisnstūra formas ar divstāvu torni. Apskates vērts pie pils ir Nijubaši (Nijubashi) tilts, kas, pateicoties tā atspulgam ūdenī, ieguvis nosaukumu “Dubultais tilts”. Tā ir galvenā ieeja pilī.
Nākamais pieturas punkts – pasaules augstākais televīzijas pārraides tornis “Tokyo Skytree”, ko sauc par debesu koku. Vēlamies palūkoties uz pilsētas augstceltnēm no augšas. Kaut Fudži atrodas apmēram 100 kilometru attālumā no Tokijas, skaidrā laikā to iespējams saskatīt. Šoreiz diena bija apmākusies un kalnu ieraudzīt nebija lemts. Tornī ir divi dažāda augstuma skatu laukumi (350 un 450 metru), maksa nav lēta – 3,100 jenu katram (apmēram 31 eiro). Tornis ir augstākā celtne Japānā, tajā ierīkots iepirkšanās komplekss, restorāni, kafejnīcas. “Tokyo Skytree shopping town” paēdam pusdienas (grilēta vista, ola, rīsi, garneles un miso zupa). Vēl tikām brīdināti par atkritumu izmešanu. Ne pilsētās, ne stacijās nav atkritumu urnu. Dzērienu tukšās pudeles un ēdienu atliekas jāstiepj vien līdzi uz mājām.
Tokijas transports ir daudzos līmeņos – virszemes, pazemes, pa tiltiem un estakādēm. Transporta izmaksas nav lētas. Patīkams pārsteigums ir sabiedriskā transporta precizitāte un kursēšanas intervāli ik pēc dažām minūtēm. Ērtākais un ātrākais pārvietošanās veids ir vilcieni. Populāra ārzemju viesu vidū ir daudzkārt lietojamā Japānas dzelzceļa karte (Japan Rail Pass) braucieniem ar JR transportu, tai skaitā ar lodes vilcieniem (Shinkansen). Tās paredzētas tikai ārzemju tūristiem un izdevīgas tiem, kuri daudz ceļo pa valsti. Transporta cenas mūs šokēja. Septiņu dienu karte maksā 235 eiro, 14 dienu – 375 eiro, bet 21 dienas – 480 eiro. Tā kā visur neder Japānas dzelzceļa karte (tā jāiegādājas savā mītnes zemē), mums ieteica tās nepirkt, jo brauciens ar lodes vilcienu būs tikai uz Kioto un atpakaļ uz Tokiju. Pārējā laikā izmantojam vietējam sabiedriskajam transportam paredzēto “Pasmo” karti. Pieturvietu nosaukumi tiek norādīti arī angļu valodā. Ielas ņirb no milzīgām reklāmu neona gaismām un automašīnu straumēm. Sastrēgumi visas dienas garumā. Autotransporta satiksme, tāpat kā Lielbritānijā, norit pa ceļa kreiso pusi. Interesanti, ka Japānas tirgum mums pazīstamie autobūves uzņēmumi, kā “Toyota”, “Nissan”, “Mazda”, “Honda”, ražo īpatnēja dizaina un pat spocīga izskata auto modeļus, kādi pie mums nav sastopami.
Šibuja
Šibujas (Shibuya) rajona apskati sākam ar Meidži (Meiji) sintoistu svētnīcu, kas veltīta imperatora Meidži un viņa sievas ķeizarienes godināšanai. Svētnīca ir viena no slavenākajām kulta vietām Tokijā. Uz koka plāksnītēm tur var uzrakstīt savas vēlmes, cerot, ka tās nākotnē piepildīsies. Pēc tam plāksnīte jāpakarina uz speciāliem stendiem. Svētnīca atrodas mežā, kura platība ir ap 70 hektāru. Mūžzaļo mežu klāj 365 dažādu sugu 120 000 koku. Svētnīcā atrodas dārgumu muzejs un galerija ar sienu gleznojumiem, kas atspoguļo dažādus notikumus imperatora dzīvē.
Pēc svētnīcas apskates dodamies lūkot leģendāro Šibujas ielas krustojumu pie Šibujas stacijas, kuru cilvēku pūļi šķērso vienlaicīgi visos virzienos. Daudzie fotomirkļu ķērāji riņķo ap krustojumu, cenšoties notvert labāko kadru. Šibujas stacijas pretējā pusē atrodas kafejnīca “Starbucks”. Mierīgā gaisotnē malkojot kafiju vai kādu kokteili, iespējams no augšas vērot milzīgo cilvēku plūsmu šķērsojam krustojumu. Arī mēs pasūtām kokteili “Matcha Frappucchino”, kas pagatavota no zaļās tējas, piena, ledus, putukrējuma, un cenšamies iemūžināt slaveno pāreju. Leģendārais krustojums ir viena no populārākajām satikšanās vietām pilsētā Japānas iedzīvotājiem un tūristiem. Kā orientieris kalpo Hačiko (Hachiko) bronzas skulptūra – veltījums uzticīgajam japāņu Akita šķirnes sunim, kas savulaik bija arī uzticams samuraju līdzgaitnieks. Esot savas pilsētas laikraksta “Zemgales Ziņas” lasītāji, sadaļā “Nedēļa vēsturē” izlasījām par Japānas slavenāko suni Hačiko un viņa saimnieku Tokijas Universitātes profesoru Hidesaburo Ueno. Nolēmām nelaist šo izdevību garām, lai aplūkotu skulptūru klātienē. Pēc profesora nāves desmit gadu garumā katru dienu Hačiko devās uz staciju gaidīt savu saimnieku, tā arī to nesagaidot, jo profesoru piemeklēja sirdslēkme. No 20. septembra līdz 2. novembrim Japānā notiek pasaules kauss regbijā, un regbija fani slavenā suņa statuju ietērpuši Japānas regbija komandas kreklā. Uz Šibujas stacijas sienas izveidota Hačiko mozaīka.
Ielūkojamies pusaudžu modes un kultūras centrā Harajuku. Galvenā iepirkšanās iela ir 400 metru garā Takešitas (Takeshita) iela ar moderniem modes veikaliem, nelielām bodītēm, lietotiem apģērbu veikaliem un ātrās ēdināšanas vietām. Iepirkšanās sit augstu vilni, iela pilna ar cilvēkiem. Šeit atrodas Tokijā lielākais 100 jenu (apmēram viena eiro) veikals “Daiso”, ko iecienījuši tūristi. Lieliska vieta, kur iegādāties nelielas dāvaniņas un suvenīrus.
Aizbraucam apskatīt otru Hačiko statuju, kura atrodas Tokijas Universitātes pilsētiņā. 2015. gadā te atklāta vēl viena statuja, kur Hačiko saticies ar savu saimnieku – Lauksaimniecības katedras profesoru Hidesaburo Ueno. Statujā attēlots Hačiko, kurš priecīgs sveic savu saimnieku. Ueno ir ģērbies uzvalkā, garā mētelī, platmali galvā, uz zemes novietojis savu portfeli. Par Hačiko ir izdotas grāmatas un uzņemtas filmas. Pirms došanās uz Japānu vēlreiz noskatījāmies kinofilmu “Hačiko – suņa sirds” ar Ričardu Gīru profesora lomā. Uz patiesiem notikumiem balstīts stāsts par suņa un cilvēka nesavtīgo mīlestību, nesaraujamām saitēm, kas izveidojušās starp cilvēku un dzīvnieku.
Turpinājums nākamajā numurā
