Nobeigums,
sākums 7., 14. un 21. novembra numurā
Niko
No Ašikagas apmēram stundas braucienā traucamies uz Niko (Nikko). Tā ir neliela pilsētiņa, kas pazīstama ar savu nacionālo parku. Pilsētā apskatāmie tempļi un svētnīcas iekļauti UNESCO pasaules mantojuma sarakstā. Viena no tām ir Niko Tošogu (Nikko Toshogu) svētnīca. Svētnīcas komplekss izvietots mežā un sastāv no daudzām ēkām. Visievērojamākā ir piecstāvu pagoda (koka būve ar pieciem stāviem, kas pēc formas atgādina egli). Sākotnēji tie bija skatu torņi, un tās celtas tikai ar nepāra skaitu stāvu.
Apskatām Šinkijo koka tiltu (Shinkiyo Bridge), kuru mēdz saukt par svēto un kuram ir sava leģenda. 767. gadā šeit ieradās priesteris ar mācekļiem. Taču, tā kā upes straume bija ļoti strauja, viņi nespēja tikt tai pāri. Tad priestera lūgšanās laikā Dievs izmeta divas čūskas, kuras savijoties radīja tiltu. Tas ir 28 metrus garš un septiņus metrus plats. Lakotā koka tilta sarkanā krāsa, zilais upes ūdens un zaļie meži atgādina skaistu gleznu.
Šeit atrodas viens no trim Japānas lielākajiem un krāšņākajiem ūdenskritumiem – Kegonas ūdenskritums (Kegon Waterfall). Tā vērošanai ir divas iespējas – bezmaksas skatu laukums un maksas ūdenskrituma pakājē, no kurienes paveras iespaidīgs skats, kā ūdens krīt aizā no 100 metru augstuma.
Savdabīgs ir Riuzu (Ryuzu Waterfall) ūdenskritums – japāņu valodā – “pūķa galvas ūdenskritums”. Nosaukums cēlies no ūdens kritiena formas, kas atgādina pūķa galvu. Ūdenskritums aplūkojams bez maksas no neliela skatu laukuma. Fotopauzi uztaisām pie Čuzenji ezera (Lake Chuzenji). Gleznains kalnu reģions ar ezeriem un iespaidīgiem ūdenskritumiem.
Senā valdnieku pilsēta
Esot Japānā, nevarējām neizmantot iespēju izbraukt ar Japānas ātrgaitas vilcienu Shinkansen, ko sauc arī par lodes vilcienu (Bullet Train). Tas sasniedz ātrumu līdz pat 320 kilometriem stundā. Biļešu cena ir ļoti augsta. Iepriekš pasūtot, par biļeti turp–atpakaļ katrs samaksājam 25 510 jenu (~ 255 eiro). Japāņiem ir tradīcija pirms brauciena stacijā nopirkt pusdienu komplektus (Bento). Arī mēs nevēlamies izskatīties nepieklājīgi un iegādājamies tādus – suši, gaļa, rīsi.
Vilciena salons ir komfortabls, ar ērtām sēdvietām un plašu vietu kājām. Sēdekļus var pagriezt par 180 grādiem. Interesanti bija vērot vilciena pavadoņa darbību. Ienākot vagonā, viņš sasveicinās ar pasažieriem paklanoties, nonākot vagona otrā galā, pavēršas pret pasažieriem un atkal paklanās. Braukšana ir klusa un vienmērīga, ka nevar izjust ātrumu. Dodamies uz seno valdnieku pilsētu Kioto (Kyoto). 476 kilometrus pārvaram divās stundās un 17 minūtēs.
Kioto izvietojusies uz Honsju salas. Viena no nedaudzajām valsts pilsētām, kurai izdevies izglābties no Otrā pasaules kara postījumiem. Kioto paredzēts pavadīt trīs dienas. Esam nokļuvuši seno budistu, sintoistu tempļu, tējas namiņu un japāņu restorānu valstībā. Pilsētā daudz parku, desmitiem budistu tempļu un, protams, arī geišas. Par 3000 jenām (~ 30 eiro) jebkura daiļā dzimuma pārstāve var noīrēt geišas tērpu.
Vakarpusē apmeklējam Gionu – geišu rajonu. Pastaigas laikā sastapt geišas tā arī neizdevās, jo pie izklaides vietām tās piebrauc ar taksometriem un ātri nozūd telpās. Vakarā dodamies noskatīties geišu šovu. Izbrīnu radīja biļešu iegādes nosacījumi. Ārzemniekiem, uzrādot pasi, biļetes cena bija zemāka – 2500 jenu (~ 25 eiro) –, bet vietējiem jāšķiras no 3150 jenām (~ 31 eiro). Izrādē baudām tradicionālo maiko deju šovu. Maiko ir ļoti slavenas meitenes Kioto, viņas tiek apmācītas kļūt par geiko (geišām).
Apskatām arī Fušimi-Inari Taiša (Fushimi-Inari Taisha) svētnīcu, kas slavena ar oranžajiem toriju vārtiem. Tūkstošiem šo vārtu veido tuneli. Iespaidīgi! Šajā milzīgajā vārtu alejā uzņemti filmas “Geišas atmiņas” kadri. Beidzot piepildījies sapnis, ko izdevies īstenot.
Nākamais apskates objekts ir Kinkakuji budistu templis – Zelta paviljons (The Golden Pavilion). Lai nokļūtu līdz tam, braucam ar pilsētas autobusu. Izcila 14. gadsimta celtne ar trīs stāviem, kuras augšējie stāvi apzeltīti ar zelta plāksnēm. Zelta paviljons atrodas neliela dīķa malā ar iekoptu dārza teritoriju – unikāla japāņu daba.
Pēc tam ar retro vilcieniņu dodamies uz Arašijamu (Arashijama), lai apskatītu kādu iespaidīgu vietu – bambusu birzi (Arashiyama Bamboo Grove), kas stiepjas puskilometru garumā. Bambusa birzī aug tūkstošiem šo mūžzaļo koku. Visapkārt lokās un vējā šalko milzīgie kāti, un tu jūties kā nokļuvis uz citas planētas.
Savukārt Nara ir senā Japānas galvaspilsēta, kurā saglabājušies daudz vēsturisku dārgumu. Nozīmīgs vēstures piemineklis ir Todaiji templis – pasaulē lielākā koka ēka, kurā atrodas 15 metru augsta bronzas Budas statuja (Daibutsu). Ap templi plešas dārzi un ir iespēja apmeklēt kādu muzeju. Brīnišķīgs ir Naras parks, kur brīvā dabā sastopami brieži. Tie pārvietojas pa ielām un parkiem un labprāt draudzējas ar apmeklētājiem. Gaidot kādu našķi, reizēm kļūst pārāk uzbāzīgi. Našķi – speciāli briežu cepumi – par nelielām naudiņām iegādājami parka kioskos. Japāņi šos briežus dēvē par Dieva vēstnešiem uz zemes.
Nacionālā virtuve
Japāņi uzturā daudz lieto rīsus, tie tiek pasniegti gandrīz katrā ēdienreizē. Un, protams, neiztikt bez plašā jūras produktu klāsta (tuncis, jūras asaris, zobenzivs, garneles u.c). Skābēti, marinēti dārzeņi ar īpatnēju garšu. Gandrīz visiem ēdieniem tiek pievienotas jūraszāles, kas piedod īpašu garšu. Populārākais ēdiens ir suši, jēlas zivis. Japāņu raksturīgākie dārzeņi ir saldie kartupeļi, spināti, bambusa dzinumi, pupiņas, dažāda veida zirņi. Ēdienreizēs maltīte tiek pasniegta daudzos mazos trauciņos. Ēšanas kultūras filozofija tiek balstīta uz to, ka daļa ēdienu tiek ēsti svaigā veidā, netiek termiski apstrādāti. Ceļojuma laikā centāmies nobaudīt dažādus japāņu ēdienus. Garšas ziņā ļoti savdabīgi. Daudzos restorānos apmeklētājiem tiek piedāvāti tradicionālie zemie japāņu galdiņi. Ēšanai izmanto koka irbulīšus, bet, ja palūdz, var tikt pie dakšiņas un naža. Centāmies lietot koka irbulīšus – cieņā pret japāņu kultūru. Restorānos ēdienkartes ir ar krāsainām ēdienu fotogrāfijām un cenām. Cenas mūs sākumā mulsināja, jo pie ēdiena norādītā neatbilda norēķinoties. Izrādās, cenā nav iekļauts pievienotās vērtības nodoklis. Līdz 1. oktobrim tas bija astoņi procenti, bet no 1. oktobra palielinājās līdz 10 procentiem. Restorānos un kafejnīcās nav pieņemts maksāt tējas naudu.
Nacionālais japāņu dzēriens ir zaļā tēja, ko pasniedz bez cukura, un zaļā “Matcha” tēja, kas ir koši zaļā krāsā un tiek uzputota ar īpašu slotiņu. Populārākais ēdiens ir suši – rīsu un jūraszāļu rullīši, kas pildīti ar dažādām jūras veltēm. Populārākā zupa – “Ramen”. Zupas sastāvā ir buljons, nūdeles, cepta cūkgaļa, ola, apcepti dārzeņi. Katrā maltītē vienmēr tiek pasniegta miso zupa, kuras sastāvdaļas ir buljons un miso pasta. Zupai pievieno jūraszāļu lapas, tofu sieru, garneles, zivis. Uz ielām daudz dzērienu un saldējumu automātu. Automātos iegādājams arī alkohols. Populārākie japāņu alkoholiskie dzērieni ir sakē (rīsu vīns) un plūmju vīns.
Kultūra
Japānas kultūra attīstījusies vairākus tūkstošus gadu. Nozīmīga vieta ir valodai, jo tajā runā vienīgi Japānā. Plaši izplatīts mākslas veids ir gleznošana, ziedu māksla ikebana (japāņu ziedu kārtošana), kas ieguvusi starptautisku slavu (ike – dzīvs, bana – zieds. Lielā cieņā ir bonsai – podos audzēti miniatūri kociņi, kas tiek iegūti no normāla lieluma augiem. Bonsai izcelsme meklējama pirms 2000 gadiem Ķīnā. Budistu mūki šo mākslu atveda arī uz Japānu. Bonsai Japānas noskaņās iespējams baudīt arī pie mums Latvijā. Lielā cieņā Japānā ir teātris – kabuki (klasiskās japāņu dejas uzvedums), bunraku (tradicionāls japāņu leļļu teātris) u.c. Populārākie sporta veidi ir sumo (Japānas nacionālais sporta veids), golfs, beisbols, no cīņām – karatē un džudo. Sumo aizsācies apmēram pirms 1500 gadiem. Tā ir cīņa, kurā piedalās divi cīkstoņi. Viņu uzdevums ir apgāzt vai izstumt no apaļā ringa savu pretinieku. Šiem vīriem dienā esot divas pamatīgas ēdienreizes. Dienas kaloriju daudzums līdzinoties četru cilvēku kaloriju daudzumam.
Ceļojumam atvēlētais laiks paskrējis nemanot. Tas bija viens liels maratons, jo vēlējāmies redzēt pēc iespējas vairāk. Agra celšanās (ap pieciem sešiem no rīta) un vēla došanās pie miera (ap pusnakti). Dienā nobraukti un nostaigāti desmitiem kilometru. Brīnišķīgs ceļojums, kas vēl ilgi paliks atmiņā ar galvu reibinošiem debesskrāpjiem, neona gaismām un uzbāzīgām reklāmām, pasakaini skaistiem dārziem, kas ieskauj pilsētas un kuros gribētos vēl kādu brīdi uzkavēties, un starp kuriem slejas japāņu tautas bagātā kultūras vēsture – tempļi un svētnīcas. Neaizmirstams ir burvīgais Zelta paviljons – viens no skaistākajiem tempļiem, ko redzējām. Brīnišķīgas atmiņas saglabājušās par oranžajiem toriju vārtiem.
Kaut arī Japānā ir augsti attīstītas tehnoloģijas, japāņiem ļoti patīk norēķināties ar skaidru naudu. Populārākās naudaszīmes – 1000 jenu (~ 10 eiro) un 10 000 jenu (~ 100 eiro) banknotes. Dārga zeme. Pašreiz minimālā darba stundas likme Japānā sasniegusi 900 jenu (~ deviņi eiro), bet vidējā mēneša alga ir 345 000 jenu (~ 2900 ).
Laika apstākļi mūs lutināja – saulīte katru dienu staigāja pa zemes virsmu, gaisa temperatūra svārstījās no 30 līdz 35 grādiem. No rudens krāšņuma gan redzēt neko neizdevās, jo, oktobra pirmajā pusē dodoties mājup, vasara vēl bija pilnā plaukumā.
