Jelgavas Sv. Annas baznīcai ir māsu draudze Valbo pilsētā Zviedrijā.
Jelgavas Sv. Annas baznīcai ir māsu draudze Valbo pilsētā Zviedrijā. Abu draudžu savstarpējie sakari ilgst jau septiņus gadus. Viņi ik gadus pāris reižu atbrauc pie mums uz Jelgavu. Savukārt mūsējie jau vairākkārt ir viesojušies Zviedrijā.
Kad Valbo draudzes mācītājs Anderss Lindgrēns pēdējo reizi bija Jelgavā, viņu saviļņoja mūsu baznīcas kora dziedājums. Tāpēc mūsu koris tika uzaicināts ar latviešu kora mākslu iepazīstināt arī zviedru klausītājus.
Un tā augustā 27 kora dalībnieki, kā arī mācītājs Tālis Rēdmanis un es, draudzes priekšnieks Vilis Ozols, devāmies no Rīgas uz Stokholmu.
Pirmā mūsu kora uzstāšanās ir Erstas kapelā Stokholmas diakonijas centrā, kas iekārtots kādreizējā klostera teritorijā.
Tad devāmies 200 km ar autobusu uz ziemeļiem līdz Jevlei, kas pēc lieluma ir līdzīga Jelgavai. Netālu no Jevles atrodas Valbo pilsētiņa.
Pēc sirsnīgas sagaidīšanas plašajā Valbo draudzes mājā sekoja kopējs mielasts 100 personām. Nakšņojām ģimenēs. Mani saimnieki Nansija un Erlings runāja tikai zviedriski. Par laimi, biju paņēmis līdzi zviedru – latviešu sarunvārdnīcu. Centāmies kaut kā saprasties. Pēc dažām dienām saradām jau tā, ka nācu pie atziņas, ka ar nedaudziem vārdiem var saprasties daudz labāk nekā ar garām runām.
Nākamā diena pēc mūsu ierašanās Zviedrijā bija svētdiena. Valbo novada etnogrāfiskajā kompleksā Vretā notika vietējās novadpētniecības biedrības 75 gadu jubilejas sarīkojums. Tas sākās ar dievkalpojumu, kurā nozīmīgu daļu aizpildīja mūsu kora dziedājums. Svētki Vretā turpinājās, bet mums bija jādodas uz kaimiņu draudzes Bjēršes baznīcu, kur vakarā bija jāsniedz garīgās mūzikas koncerts. Kamēr apskatījām un iepazinām draudzes māju, korim ritēja intensīvs mēģinājums.
Garīgās mūzikas koncertā (zviedri to dēvē par muzikālo dievkalpojumu) klausītāji ar iejūtīgu uzmanību sekoja jelgavnieku sniegumam. Pārmaiņus starp jauktā kora dziesmām tiek atskaņoti čella, flautas skaņdarbi, dzied sieviešu vokālais kvintets.
Neaizmirstams bija brauciens pāri visai Zviedrijai uz Tenni, kas atrodas kalnos dažus kilometrus no Norvēģijas robežas.
Kalnu pārejā atrodas Hēgvolena. Tā ir visaugstāk kalnos apdzīvotā vieta Zviedrijā. Neparastas arhitektūras baznīciņā kapelā dziedāja mūsu koris. Mācītājs Tālis Rēdmanis noturēja īsu svētrunu.
Ceļš pamazām vijās lejāk. Nonācām Tennesdālē – ielejā starp kalniem, kur virknē izvietojušies vairāki ciemati. Te ir makšķernieku un slēpotāju paradīze. Daudzie kalnu ezeri esot bagāti zivīm. Ziemā šeit darbojas neskaitāmas slaloma trases. Vietvietām kalnos vēl redzams saglabājies pērnais sniegs.
Tenne ir vecākais šejienes kalnu ciemats. Tagad šeit pastāvīgi dzīvo pāris simtu iedzīvotāju. Vietējā skolā mācoties 20 bērnu. Te ir Valbo draudzes locekles Ingrīdas dzimtā vieta. Viņa kopā ar vīru Hesi daudzkārt uz Jelgavu vedusi humānās palīdzības kravas. Ingrīdas mantotajā īpašumā izbūvētas ērtas tūristu mājiņas, kur mēs arī izvietojāmies.
Mūsu koncerts veco ļaužu pansionātā bija gaidīts un sirsnīgs. Tikšanos vadīja vietējā mācītāja – gaišā kostīmā tērpta simpātiska dāma.
Kā visa Zviedrijas brauciena kulmināciju gribu nosaukt mūsu kora garīgo koncertu Tennes baznīcā. Brīnišķīga akustika, klausītāju nedalīta uzmanība. «Soli Deo Gloria» dziedājuma laikā, šķita, kora meitenes un puiši līdz ar balsi augšup cēla arī savas dvēseles. Cildinošās atsauksmes viesa sirdī lepnumu, ka mūsu nelielajai tautai ir vērtības, ko likt svaru kausā pretī citu materiālajai turībai, ir, ar ko iziet pasaulē.
Atgriezāmies no Tennes atkal pie jūras Zviedrijas otrā malā. Svētdiena. Mums bija jāpiedalās dievkalpojumā Valbo baznīcā. Šo 17. gadsimtā celto dievnamu, kā arī draudzes darbību esam jau iepazinuši mūsu ierašanās pirmajās dienās. Valbo draudzē kalpo četri mācītāji, divas no tiem ir sievietes. Svētdienās dievkalpojumā Valbo baznīcā mūsu koris dziedāja priekšplānā kanceles pusē uz podestiem. Aizkustinoši kora izpildījumā izskanēja liriski sirsnīgais korālis «Lūk, tas ir Dieva jērs». Dievkalpojumu vadīja mācītāja Boela Johansone un mūsu Tālis Rēdmanis. Gandrīz visi piedalījāmies svētajā vakarēdienā.
Svētdienas novakarē kaimiņu draudzē Forsbakā bija pēdējā šajā braucienā plānotā mūsu kora uzstāšanās. Garīgais koncerts bija paredzēts kapelā, bet, tā kā vakars bija rāms un silts un sanākuši daudz klausītāju, krēslus iznesa ārā kapelas priekšpusē, kur bija arī soli.
Pašā svētdienas vakarā Valbo «Miķeļpagalmā» (draudzes mājā) mūsu kora puiši vēl sniedza popkoncertu. Pirmdienā turpat notika atvadu vakars.
Otrdienas rītā pēc ilgas atvadīšanās ar autobusiem devāmies atceļā uz Stokholmu. Pa ceļam apstājāmies Upsalā, lai apskatītu Zviedrijas galveno katedrāli. Te atdusas daudzas karaļu paaudzes. Arī pašlaik te ir Zviedrijas Baznīcas reliģiskais centrs.
Ja man kāds jautātu, kas visvairāk Zviedrijā paticis, es atbildētu: pirmām kārtām cilvēku nesamākslotās attiecības, bet galvenokārt – spēja dalīties ar citiem, nevis raust tikai sev. Šīs cildenās rakstura īpašības tiek izkoptas, vadoties pēc kristīgās ētikas principiem katrā ģimenē, draudzē, visā valstī.
