– Orientēties tuksnesī, kur mežs skaitās arī tad, ja ir trīs koki piecās rindās, bet kaktusu ka biezs, ir sarežģīti, taču tam visam ir arī sava «rozīnīte», – stāsta Jelgavas 2. ģimnāzijas 11. klases skolniece Zane Dzirkale.
– Orientēties tuksnesī, kur mežs skaitās arī tad, ja ir trīs koki piecās rindās, bet kaktusu ka biezs, ir sarežģīti, taču tam visam ir arī sava «rozīnīte», – stāsta Jelgavas 2. ģimnāzijas 11. klases skolniece Zane Dzirkale.
Aprīlī Izraēlā risinājās kārtējais pasaules skolēnu čempionāts orientēšanās sportā. Latviju tajā lielākoties pārstāvēja Rīgas skolu audzēkņi, taču bija arī skolēni no citām pilsētām. Jelgavu un orientēšanās klubu «Alnis», pateicoties Jelgavas rajona Padomes un Jelgavas rajona Sporta centra atbalstam, pārstāvēja Zane Dzirkale, kas klasiskajā distancē izcīnīja godpilno otro vietu. Sprinta distancē Zane ierindojās sestajā, bet viņas komanda – otrajā vietā. Pati sportiste atzīst, ka liela nozīme bijusi palīdzībai, kas nepārtraukti saņemta arī no viņa treneres Ingūnas Čākures.
– Grūtākais bija pārvarēt gravas, izvairīties no kaktusiem un izturēt nežēlīgi karsto sauli, taču uzskatu, ka Latvijā orientieristi ir spēcīgāki, – atzīst Z.Dzirkale. To apstiprina arī tas, ka iepriekšējā skolēnu čempionātā, kas pirms diviem gadiem risinājās Latvijā, tuksnešaino zemju pārstāvji biezo mežu dēļ bija šausmu pārņemti. Nereti gadījās, ka viņi mežā apmaldījās un bez palīdzības ilgi nespēja tikt ārā. Taču tas ļoti lielā mērā saistīts arī ar treniņos gūtajām iemaņām – ja pierasts skriet starp kaktusiem, tad pilnīgi saprotams, ka mežā to darīt ir grūtāk.
Zane Dzirkale, kas dzīvo Ozolniekos, orientēšanās sportam pievērsās vasaras nometnes iespaidā. Līdz tam viņa ir mēģinājusi trenēties arī volejbolā un basketbolā, taču sportošana brīvā dabā bijusi daudz tīkamāka par piesvīdušu sporta zāli. Šī Zanei ir jau sestā sezona orientēšanās sportā. Viņa ir bijusi daudzās Latvijas vietās, arī Norvēģijā, Šveicē un Lietuvā.
Pašlaik Zanei izskriešanās pa mežu ir kļuvusi gandrīz par neatņemamu dzīves daļu – kā ēšana un gulēšana. Taču līdztekus orientēšanās sportam meitene trenējas arī tenisā, kā arī aktīvi «fano» par dažādiem ekstrēmiem sporta veidiem, par autoralliju un, protams, arī hokeju.
– Pats saistošākais ir nepārtraukti mainīgās un neparedzamās situācijas, ar ko distancē sastopas orientierists. Līdz šim esmu spējusi tikt galā, tomēr jāatzīstas, ka gadījies arī izpeldēties purvā, ko nebiju pienācīgi novērtējusi, un, skrienot Tērvetē, kārtīgi nobīties no trim aļņiem, – atceras septiņpadsmitgadīgā sportiste.
Nekādus nākotnes plānus vai mērķus Zane sev neuzstāda, lai nebūtu jāviļas, ja tos neizdotos īstenot. Dzīvot un izmantot pēkšņas iespējas ir daudz patīkamāk un vieglāk.
