Par Latvijas mūzikas biznesā notiekošo un to, kāpēc Kultūras ministrijai nebūtu jāatbalsta rokmūzika, «Ziņām» stāsta pazīstamais mūzikas žurnālists J.Stundiņš, kas vienlaikus ir arī daudzu klausītāju iecienīto izpildītāju F.Ķiģeļa un K.Brokas menedžeris.
Par Latvijas mūzikas biznesā notiekošo un to, kāpēc Kultūras ministrijai nebūtu jāatbalsta rokmūzika, «Ziņām» stāsta pazīstamais mūzikas žurnālists Jānis Stundiņš, kas vienlaikus ir arī daudzu klausītāju iecienīto izpildītāju Fēliksa Ķiģeļa un Kristīnes Brokas menedžeris.
Vai ar mūziku Latvijā var nopelnīt?
Mūzikas bizness pie mums ir mīnusos, tas vairāk ir sponsoru bizness – kurš sarunās pēc iespējas labāku sponsoru un piedāvās pēc iespējas labāku reklāmu. Tas pats notiek arī citās zemēs, kur ir mazs vietējais tirgus, piemēram, Grieķijā, Čehijā, Slovēnijā un citur.
Vēl nesen strādāji kopā ar A.Mūrnieku «Baltic Records Group».
Pāris mēnešu vairs neesmu ierakstu firmās – finansiāla neizdevīguma un personisku ambīciju dēļ. Esmu kļuvis par Fēliksa Ķiģeļa un Kristīnes Brokas menedžeri. K.Broka vēl aizvien ir jauna, pagaidām ne īpaši populāra, taču perspektīva izpildītāja. Viņa varētu ieņemt Marijas Naumovas nišu, lai gan es viņai rekomendēšu latvju «roka meitenes» statusu. Viņai tiešām ir «rīkle», kā to daži dzirdēja no Kristīnes sadarbības ar «Līviem». Kristīne jau ierakstījusi jaunu albumu, kurā īpašu ievērību pelna duets ar Mirdzu Zīveri.
Kā sākās tava sadarbība ar Fēliksu Ķiģeli?
Vēl paralēli darbam pie A.Mūrnieka, virzot «Universal Music» importu, veicināju dažādus «Gailīša – G» projektus. Viens no šīs kompānijas pieprasītākajiem izpildītājiem bija Fēlikss Ķiģelis. Tad arī iepazināmies. Kad pārtraucu sadarbību ar Mūrnieku, Fēlikss piezvanīja un ierosināja kļūt ar viņa menedžeri. Es piekritu. Un vēl mums abiem mazi bēbīši: Fēlim – mazais Ēriks un man – Ulliņa. Jaunais F.Ķiģeļa albums tiek veidots kā grandiozs projekts. Ja izdosies atrast sponsorus, tad albuma ieraksts notiks Latvijā, bet miksēšana un apstrāde – Somijas studijā «Finnnvox», kurā ierakstījušies visi slavenākie somu mūziķi, piemēram, «HIM», «Nightwish», «Apocalyptica» un citi. Ja viss iznāks, kā iecerēts, tad ar Fēliksu strādās «HIM» producents. Uzskatu, ka viņam «smacējošā meinstrīma» jomā Latvijā nav konkurentu, varbūt parādīsies nākamgad, kad albumu izdos Tomass Kleins kopā ar Ivo Fominu.
Ilgāku laiku esi strādājis kopā ar Ventspils «seju» Mariju Naumovu.
Manā laikā viņa kļuva par prestižās Šveices pulksteņu firmas «Raymond Weil» «seju»… Naumova ir talantīga, taču viņai pietrūkst balss diapazona un emocionālas muzikalitātes, kad dziesmā tiek ielikts ne tikai aprēķins, bet arī dvēsele. Tāpēc jau arī neviena Francijas kompānija neizdeva viņas tā saukto «franču albumu». Kaut arī par Marijas Naumovas franču valodu un balsi bija komplimenti, taču mūzikā bijis ielikts par maz sirds. Par vienu lietu gan varu viņu uzslavēt – par to, ka viņa mēģina atteikties no sadarbības ar Paulu, jo līdz šim Marija bija pārāk cieši ar viņu saistīta.
Kāpēc Naumova uzvarēja «Eirovīzijā»?
Kā par brīnumu, šovbiznesa lielvalstis Vācija, Zviedrija bija aizmirsušas, ka tas nav tikai dziesmu konkurss, bet arī televīzijas šovs, ko pierādīja arī mana Tallinā jauniegūtā draudzene maltietie Ira Losko. Viņa uzstājās redzami bez apakšveļas. Naumova perfekti pasniedza sevi uz skatuves, tāpēc arī uzvarēja. Novembrī iznāca Marijas albums, kurā, kā viņa man sacīja, tiek dziedāts Šadē stilā. Taču es tam nepiekrītu. Tas drīzāk ir tāds viduvēja līmeņa džezroks, kas orientēts uz vietējo publiku, jo ārzemēs tādu spēlē vai katrā krogā.
Kā ierakstu kompānijas izvēlas mūziķus, ar kuriem slēgt līgumu?
Nupat, kad piedāvāju Kristīni Broku «Platforma Records», man jautāja: nu, Jāni, kā viņu pozicionēsim? Kurai auditorijai? Galvenais nosacījums ir tāds, vai izpildītājam būs sava auditorija, vai mūziķa diskiem atradīsies vismaz piecsimt pircēju. Piemēram, ««Torņa» grupām» auditorija ir nabadzīgā inteliģence, un jau līdz albuma nonākšanai veikalos cilvēki šo mūziku ir ierakstījuši un apmainījušies ar «CD-R» kopijām, tāpēc arī diski netiek pirkti. Otrs svarīgs nosacījums ir piedāvājums, jo ir būtiski, lai tevi pamanītu. Piemēram, pie Mūrnieka gan Naumova, gan «Aparāts» un Rajecka atnāca un pieteicās paši. Tāpēc arī «mazā mēroga grupām» būtu sevi nedaudz vairāk jāreklamē, ar ierakstiem biežāk jāvēršas mūzikas izdevniecībās, jo to menedžeri ir pārāk aizņemti ar saviem projektiem, sponsoru piesaistīšanu, lai nemitīgi braukātu pa jauno grupu konkursiem.
Vai valstij būtu jāatbalsta rokmūzika?
Pašlaik, nē, jo tā nav apdraudēta… Vismaz nacionālā līmenī. Latvijā rokmūziku patlaban atbalsta uzņēmēji, sponsori, tāpēc, piemēram, Kultūras ministrijai tagad ar to nebūtu jānodarbojas. Tas būtu jādara, ja situācija mainītos, ja, piemēram, LTV vai LNT anulētu savas reklāmu atlaides ierakstu firmām un vairāk nevarētu izdod progresīvus ierakstus.
Kas ieinteresē uzņēmējus sponsorēt roka un popmūzikas ierakstus?
Pirmkārt, imidžs, kad, piemēram, izskatīga soliste popularizē kādas parfimērijas firmas tēlu. Savukārt auto tirgotāju firmām tīri labi piestāv kāds straujāks, ritmiskāks «roķītis». Otra lieta – reklāmas tirgus. Ar mūzikas albuma palīdzību tiek iegūtas papildu reklāmas iespējas plašsaziņas līdzekļos.
Kāpēc visās FM stacijās skan tik vienāda mūzika?
Singlus daudzas stacijas saņem centralizēti… Ir tā saucamā starptautiskā «playlist», singli tiek saņemti ar starptautisku garantiju, ka tos pavadīs arī plaša reklāmas kampaņa. Līdz ar to FM stacijām vieglāk piesaistīt reklāmdevējus. Tādam radio kā «KNZ» bija grūtības iekļūt reklāmas biznesā, jo intelektuālās mūzikas spēlētājiem izdzīvošana ir milzīga problēma.
Ko teiksi par Jelgavas grupām?
Pat īsti nezinu, ko saukt par Jelgavas grupām, jo daudzās Latvijas vienībās taču darbojas kāds jelgavnieks. Jelgavas «blicēm» ir problēma, ka tās varētu būt iecienītas jebkur citur Latvijā, izņemot pašu Jelgavu. Šeit faktiski ir urbāna vide – iecienīta ir klubu mūzika un reps –, tāpēc vietējās grupas, kuras vairāk orientējas uz alternatīvo roku, te nemaz nav pieprasītas. Interesanti, ka F.Ķiģeļa koncerts Jelgavas «Tonusā» nebija īpaši kupli apmeklēts, taču tad, kad viņš uzstājās Rīgā «Četros baltos kreklos», gandrīz puse klausītāju bija jelgavnieki. Vietējā vide vairāk velk uz mājās sēdēšanu.
