Rīt Latvijas spēkavīru čempionātā startēs arī jelgavnieks Māris Blumfelds.
Azarts, spēks un apbrīnojama izturība ik pirmdienu vērojama televīzijā demonstrētajā «Swedbank» spēkavīru čempionātā. Daudz interesantāk, ja dalībnieku vidū ir kāds «savējais», kam just līdzi. Latvijas 13 spēcīgāko vīru pulkā ar labiem panākumiem startē arī divi jelgavnieki – Māris Blumfelds un Ingus Kaktenieks. Čempionāta pēdējā posmā Ingus guvis traumu un tagad veseļojas slimnīcā, bet lielajam finālam gatavs otrs mūsu stiprinieks (TV ekrānos sacensības varēs skatīt pirmdienas vakarā).Vieta nav galvenais rādītājsJau divus gadus Māris Latvijas stiprāko vīru čempionātā pārstāv Jelgavu, kurā ienācis pirms desmit gadiem un iedzīvojies. 13 stiprinieku konkurencē šogad Māris ieņem septīto vietu, bet atzīst, ka galvenais ir rezultāti, un tie gada laikā viņam ievērojami uzlabojušies. Par Latvijā spēcīgāko cilvēku Māris uzskata savu sāncensi Agri Kazeļņiku, kura sasniegumi ir ļoti augsti, bet čempionāta kopvērtējumā viņš atrodas vēl aiz Māra.«Jārēķinās, ka sportistiem mēdz būt traumas, starptautiskas sacensības un ne vienmēr Latvijas mačos ir iespēja piedalīties, tāpēc vietu sadalījums nav objektīvs rādītājs, galvenais ir rezultāts. Lai to sasniegtu, pamatā ir neatlaidīgi treniņi, jāzina tehnika, jābūt izturībai un psiholoģiskajai sagatavotībai,» viņš skaidro.Iedvesmo sporta skolotājsSkolas laikā Māris starp klasesbiedriem bijis tievākais un sīkākais. Aizrauties ar spēka sporta veidiem viņu pamudinājis fizkultūras skolotājs, kurš vidusskolēnus neatlaidīgā darbā no «zaļiem pašpuikām» rūdījis par stipriem un vīrišķīgiem puišiem. «Gandrīz katrā sporta stundā viņš zēniem lika cilāt svarus. Mums gan labāk patika dzenāt bumbu, taču to drīkstēja darīt tikai pēc pusstundu ilgas nodarbības svaru zālē. Nebija viegli, bet pieradām. Man iepatikās. Vidusskolas gados attieksme bija pilnīgi nenopietna. Tagad domas ir citas, un nebūt pirmajā vietā ir lieli muskuļi, bet spēks tajos,» nosaka Māris.Spēkavīru treniņi ir viņa hobijs. Daudz nopietnāk Māris pievērsies pauerliftingam, sporta klubā «Apolons» pie Edmunda Jansona trenējoties jau piecus gadus. Pasaules rekorda līmenīSarunas laikā Māris ir jautrs, atraisīts un komunikabls. Viņš smej, ka parasti tādi esot visi augumā lielie cilvēki. Lai arī laukumā dažkārt ļoti izteikti jūtama konkurences garša, ārpus sacensībām spēkavīri esot draudzīgi.«Atšķirībā no manis gandrīz visiem cīņu biedriem tas ir primārais sporta veids. Daudziem ir sponsori, treneri, bet man tas ir hobijs, un pats sev esmu gan sponsors, gan treneris. Diemžēl spēka inventārs – baļķi, akmens bumbas, nēši utt. – pieejams tikai Ogrē. Uz turieni trenēties braucu apmēram divas reizes mēnesī, bet pārējie čaļi – vismaz divas reizes nedēļā. Gandrīz visos sporta veidos ļoti daudz ko nosaka finanses. Arī ekipējums maksā bargu naudu. Vajadzīgi labi apavi, siksnas, jostas, saites, jo tas palīdz gūt rezultātus. Vajadzīgi trenažieri,» uzskaita spēkavīrs.Māris atzīst, ka viņa stiprais «punkts» ir kājas un muguras muskulatūra. Pagājušajā gadā viņš varēja uzcelt 120 kilogramu baļķi, tagad jau 150 un cer, ka nākamgad spēs vēl vairāk. Iecienītākā Māra disciplīna esot «vikingprese», kur vajadzīgs plecu spēks, un šajā vingrinājumā sportists izjūt vislielāko progresu, lai arī nesen gūtais pleca savainojums vēl neļauj sacensībās «izlikt maksimālo». Neērtākā jelgavniekam esot kravas automašīnas vilkšana. Šogad kā savu lielāko panākumu Māris min Ventspils posmā laboto pasaules rekordu nēšu nešanā, tiesa, tas gan oficiāli netika reģistrēts, jo sacensībās klāt nebija starptautiski atzīta tiesneša. «Gan pienāks arī mana kārta,» optimistiski teic Jelgavas spēkavīrs. Lai uzturētu formu, vismaz trīs reizes nedēļā Māris apmeklē svaru un trenažieru zāli. Puikām, kas arī vēlas vīrišķīgu un spēcīgu augumu, stiprinieks novēl pacietību un izturību: «Cītīgi trenējoties, darba augļus varēs redzēt jau pēc pusgada, bet sajust pēc aptuveni trim gadiem.» Viņš neslēpj, ka bez proteīnu un vitamīnu lietošanas tas būtu grūti izdarāms, jo sportistiem nepieciešams uzņemt daudz barības vielu, taču ar pārtiku vien tas neesot iespējams. «Ir tīņi, kas, mājās sēžot un skatoties televizoru, sportistu barību ēd bundžu pēc bundžas un nesaprot, kāpēc neaug muskuļi. Taču aiz tā visa slēpjas ilgstošs un smags darbs. Ja nedēļu neaizeju uz svaru zāli, man tā ir traģēdija – nejūtos savā ādā, esmu kā slims,» atzīst jelgavnieks. Parasti spēkavīru karjeras noriets esot ap gadiem 40. Mārim līdz tam vēl daudz laika, lai sevi pierādītu pēc «pilnas programmas». Māris Blumfelds, 29 gadi Augums – 1,85 cm, svars – 106 kg Izglītība – LLU pārtikas tehnoloģijas bakalaurs Darbavieta – tirdzniecības pārstāvis GP «Nākotne» Personīgais rekords – no zemes atrauti 340 kg Mēneša tēriņi sportam – ap Ls 200 Citas nodarbošanās: studentu korporācijas biedrs, Bērzes luteriskās draudzes priekšsēdētājs
