Ziemassvētku gaidās teju vai katrā namā tiek iedegta svece.
Ziemassvētku gaidās teju vai katrā namā tiek iedegta svece. Dažviet tā likta Adventes vainagā, citur – vienkāršā svečturī, taču reti kurā mājā svētku smaržu un siltumu sirdī ienes ar mīlestību pašu lietas sveces. Tā tas ir Valgundē pie Vairas Freimanes. Viņa teic, lai sveces izdotos, jābūt labestīgi noskaņotam, kā arī darbā jāieliek daļiņa no sevis.
Freimanes kundze jau vairākus gadu desmitus ir uzticīga savai sirdslietai – sveču liešanai. Taču viņa uzreiz piebilst, ka tā ir viena liela ķēpāšanās, kas prasa zināmu veiklību un māksliniecisku dvēseli.
Iedvesma atnāk pati
“Tas sākās vairāk kā nepieciešamība. Pirms gadiem 20 veikalos nebija tāda sveču piedāvājuma kā šodien. Bet man tā gribējās kaut ko oriģinālu,” stāsta Vaira Freimane. Padomju laikos viņa izmantoja parafīnu, ko sildošām procedūrām jau bija lietojuši mediķi. Tagad tas maksājot pārāk dārgi, bet saimniece radusi citu risinājumu. Paziņas dod visādus sveču galus, ko viņa izkausē un lej par pamatu jaunai svecei. Arī tās formas veidošanai var atrast dažādus sadzīves priekšmetus – šampūna pudeles, konditorejas veidnes, glāzes, mazus šķīvīšus, formiņas, ar ko bērni spēlējas smilšu kastēs, un citus traukus. Taču vislielākā radošas izdomas deva vajadzīga krāsu gammas kombinācijai un sveču dekorācijai. Vaira Freimane teic, ka pēc pavēles sveces nevar liet. “Vislabākais – strādāt savā nodabā, kad iedvesma atnāk pati. Piemēram, kādā izstādē vai vienkārši lūkojoties ārā pa logu un ieraugot īpašu ainavu.” Iedvesmu Freimanes kundze meklē arī kādam jaunam rokdarbam vai zīmējumam. “Dusmīgs vai nervozs nevar iet ne pie viena darba, tad tas labi nesanāk!” zina teikt saimniece.
Pirmie bija četri gadalaiki
Vairai Freimanei ļoti patīk sveču liesmas. “Svece – tā ir gaismiņa, siltums, mīlestība,” savas izjūtas pauž kundze. Viņas pirmajos parafīna darinājumos bija attēloti visi četri gadalaiki. “Znots uztaisīja grīdas svečturi, kur vieta atradās visiem “gadalaikiem”. Šī ir vasara – Līgo nakts!” Freimanes kundze rāda krāsaino sveci. “Savukārt pavasaris bija apakšā tumši zaļgans, un tad virsū lietas aizvien gaišākas un gaišākas krāsas. Tā bija dekorēta ar pūpola zariņu, taču pa izstādēm tiktāl izvadāta, ka salūza, un es to pārkausēju.” Sveces var veidot dažādi. “Piemēram, “ziemai” izkausēto masu tecināju virsū jau gatavai svecei. Tā bija gaiši zila, un tecināts virsū balts. Ar pindzelīti pamaisīju, un iznāca tāds kā sniegputenis, bet tālumā redzams Ziemassvētku vecītis ar dāvanu maisu brienam,” smaida Freimanes kundze. Viņa pati izdomājusi – lai izveidotu raibas sveces, krāsainos sveču gabaliņus vajag sakapāt.
Ziemassvētku noskaņojums jau ielavījies
Freimanes kundze par sevi smej: “Kā astoņu gadu vecumā mamma ar tēti mani aizveda uz skolu, tā tikai pērn no tās izgāju!” Viņas darba stāžs skolotājas amatā ir 50 gadu. “Pirmo gadu esmu pensijā. Mūžīgi pa skolu maisījos. Bērni bija pārsteigti, ka man tas tik ilgi nebija apnicis. Skolotājs ir mana profesija par spīti radiņu sākotnējiem brīdinājumiem, lai nekādā gadījumā nekļūstu par mācībspēku. Nepaklausīju.” Vaira Freimane pasniedza darbmācību. Vienubrīd sveču liešanas pulciņa bērni ar toreizējās ciema padomes atļauju darbojās pie viņas mājās. “Ja grib uztaisīt māksliniecisku sveci, darbā vajag ielikt arī daļu no savas mākslinieciskās dvēseles. Citādi nekas nesanāk. Es bērniem esmu daudz reižu rādījusi, kā sveces liet un dekorēt. Dažam tik ātri viss “pielec”!” priecājas saimniece. Viņai tikai nedaudz žēl, ka neviens no pieciem mazbērniem nav šo vaļasprieku pārņēmis.
Vēl Freimanes kundze allaž bijusi liela dziedātāja. Tagad viņa apmeklē pensionēto skolotāju ansambļa “Zemgales virši” mēģinājumus “Jundā”. Taču pirms tam kundze veselus 34 gadus dziedājusi korī “Zemgale”.
Pamazām Ziemassvētku noskaņojums ielavījies Vairas Freimanes gandrīz vai tikai pašas rokām celtajās Valgundes mājās. Arī šogad visi sabrauks pie viņas ciemos uz svētkiem. Būšot arī dāvaniņas. “Visi tās gaida, īpaši mazākie. Kad vakariņas paēstas un ķekatnieki aizgājuši, viņi uzmana mājiniekus, labi zinot, ka pienācis dāvanu dalīšanas laiks. Mēs tad visādi mānāmies!” Vairas kundze atminas, ka arī iepriekšējās mājās Jaunpils pusē meža ielokā Ziemassvētki vienmēr tika svinēti, lai gan kādreiz tie bija aizliegtais auglis.
