Pēc tradīcijas valsts svētkos pašvaldības sveic izcilākos novadniekus. Ar Jelgavas domes lēmumu šogad ar pilsētas Goda zīmi tiks apbalvots uzņēmējs, pazīstamais mēbeļu ražotājs SIA «Marks M» īpašnieks Juris Griķis, ilggadējais boksa treneris un jaunatnes audzinātājs Aleksandrs Knohs, kā arī gleznotājs un pedagogs Edvīns Kalnenieks. Savukārt Goda raksts tiks pasniegts Jelgavas Biznesa inkubatora vadītājam Ņikitam Kazakevičam, ilggadējam ārstam ķirurgam Nikolajam Belousovam, mūziķim un vokālajam pedagogam Žoržam Siksnam, inženierei Metai Reinei, kā arī uzņēmumam SIA “Dinex Latvia”, kas atrodas Ozolnieku novadā, bet tiek uzteikts par ieguldījumu Jelgavas izaugsmē, izglītības kvalitātes paaugstināšanā un jaunatnes karjeras izglītībā.
Savukārt ar Jelgavas novada domes lēmumu Goda diplomu saņems ilggadējā Zaļenieku Komerciālās un amatniecības vidusskolas – pieprasītu amatnieku kalves – direktore Lilita Leoho, diriģente un mūzikas pedagoģe Zita Kurševa, kas šogad devās pelnītā atpūtā, un uzņēmējs Arvīds Tukulis.
Savukārt Jelgavas novada Atzinības raksts piešķirts Kalnciema pagasta vidusskolas direktorei Anitai Klupšai un Škibes pamatskolas skolotājai Olgai Rožko. Abām šis apbalvojums piešķirts ne tikai par panākumiem izglītības jomā, bet arī par starpkultūru dialoga veicināšanu.
Arī Ozolnieku novadā tiek izraudzīts “Gada cilvēks”, taču tas notiek citā laikā.
Par nozīmīgu ieguldījumu lauksaimniecības un uzņēmējdarbības attīstībā Jelgavas novada pašvaldības augstāko apbalvojumu Goda diplomu šajos valsts svētkos saņems Jaunsvirlaukas pagasta piensaimnieks uzņēmuma SIA “Cīruļi” dibinātājs un valdes loceklis Arvīds Tukulis.
Gadi nav šķērslis
Jau 1959. gadā pēc Kandavas Lauksaimniecības tehnikuma pabeigšanas un atgriešanās no padomju laikā obligātā militārā dienesta A.Tukulis sāka darbu kolhozā, vēlāk paju sabiedrībā “Staļģene”. Viņa pirmais amats bija smago darbu mehanizācijas mehāniķis un pēdējais – saimniecības galvenais inženieris. Atjaunojoties Latvijas valstij, kad agrofirma “Staļģene” tika sadalīta, A.Tukulis kopā ar tuviniekiem apņēmās vadīt govju kompleksu “Cīruļi”. Vēl aizvien “Cīruļi” ir stabils savas nozares uzņēmums ar divdesmit darbavietām. “Arvīda Tukuļa mūžs ir nesaraujami saistīts ar tā izaugsmi. Savas zināšanas un vadības grožus viņš plāno ielikt mazdēla Jāņa rokās,” atzīmē Jelgavas novada pašvaldībā.
Pats A.Tukulis neuzskata, ka viņš būtu īpaši apbalvojams. “Ja nu vienīgi tie ir mani gadi… Esmu piedzīvojis divus ulmaņlaikus,” teic izcilnieks, kam šogad apritēja astoņdesmit. Vēl šogad “Cīruļus” A.Tukulis turpina vadīt pats. “Līdz simtam jau daudz man nav atlicis,” viņš smejas, piebilstot, ka ilgu un darbīgu mūžu nodzīvojuši tēvs un vectēvs. Nopietni runājot, piensaimnieks ir apmierināts ar saimniecībā gūtajiem izslaukumiem. Tiesa, Latvijas brūnaļām tie ir zemāki, salīdzinot ar mūsdienās daudzviet audzētajām Holšteinas šķirnes govīm. Taču A.Tukulis atbalsta Latvijā selekcionēto šķirni, kas ir vairāk piemērota vietējiem apstākļiem. Izslaukumi “Cīruļos” ir šķirnei atbilstoši un divreiz lielāki nekā kolhozu laikā. Turklāt piens ir augstākās kvalitātes. 90. gadu sākumā, kad saimniecība tika privatizēta, tā vēl nebija, turklāt daļa govju bija slimas ar leikozi (tagad šī padomju laiku slimība Latvijā sastopama ļoti reti).
Vieglāk dzenāt pērnās lapas
Vēl viens “Cīruļu” īpašs pluss, ko ar gandarījumu atzīmē A.Tukulis, – 25 gadu pastāvēšanas laikā uzņēmuma darbiniekiem nekad nav neizmaksātas mēnešalgas, dažkārt arī tiek maksātas prēmijas. “Galvenokārt jau tieši ar naudu darbiniekus var noturēt. Citādi pacels cepuri un aizies,” teic A.Tukulis. Viņu uztrauc tas, ka vidējais lopkopēju un mehanizatoru vecums ir ap piecdesmit. “Jaunāki cilvēki uz fermu, kur dubļi un mēsli, nenāk. Labāk saņem kādus pabalstus un ar pūtēju dzenā uz zālieniem nokritušās lapas,” sūrojas uzņēmējs.
A.Tukulis stāsta, ka “Cīruļos” strādā trīs slaucējas. Viņu alga, pieskaitot nodokļus, dažkārt sasniedz tūkstoti eiro mēnesī. Darbs nav viegls, sākas pirms četriem no rīta. Viena slaucējai tiek uzticēts vairāk nekā simt govju. Traktoristi reizē ir arī lopu barotāji, viņi arī remontē tehniku. Darbinieki “Cīruļos” ir pamatīgi vietējie ļaudis. Tie gadu gaitā ir mainījušies maz. Ja darbiniekam nav sava braucamā, tad saimniecība nopērk velosipēdu. Ar to var ērti aizbraukt līdz Staļģenes centram, kas atrodas pusotra kilometra attālumā.
Pārdzīvota arī kolhoza laiki
“To, ko sauc par krīzēm, mēs pārcietām. Nevar paļauties tikai uz piena ražošanu. Divsimt hektāru ir ganībām, bet četrsimt hektāros audzējam rapsi un graudus. Labības cena turējās arī tad, kad pienam tā bija noslīdējusi. Nevienu brīdi nav bijusi doma govis likvidēt,” teic saimnieks. Īsta krīze, likteņa pārbaudījums, ko viņš savā dzīvē pārdzīvojis, ir lauksaimniecības kolektivizācija, ko sveša vara piespiedu kārtā veica Latvijā pēc Otrā pasaules kara. “Kā nodibināja kolhozu, māte strādāja par slaucēju. Darbs bija ar rokām. Slaukšanas aparāti parādījās vēlāk. Un kādi tie sākumā bija! Tā strādājot, māte kļuva invalīde. Tagadējais darbs fermā salīdzinājumā ir svētdiena,” atzīst A.Tukulis. Viņš atceras, ka palika neapstrādāti lauki, lopiem nebija ko dot ēst. Tie novārga tā, ka bez palīdzības nevarēja piecelties. Nesaprātīga bija darba uzskaite. Bieži vien cilvēks, strādājot kolhozā, gada beigās palika tam parādā. Tolaik daudzi jaunieši mācījās un devās uz pilsētām, taču Arvīds palika laukos. “Gandrīz visus astoņdesmit gadus Jaunsvirlaukas pagasts man ir vienīgā dzīvesvieta, piecdesmit astoņus – vienīgā darbavieta, un piecdesmit piecus gadus esmu laulībā ar vienu sievu,” pasmaidot, saka A.Tukulis. Savu Silviju, kas dzīvoja turpat netālu Vecsvirlaukas pusē, viņš sastapa ballē, kādas tolaik Staļģenē tika rīkotas katru nedēļu. Jaunieši apprecējās 1962. gadā. Ģimenē izaudzināti dēls un meita, tagad aug arī mazmazbērni. Tēvs priecājas, ka meita Digne Skrodere arī strādā laukos. “Viņas dārzeņu audzēšanas saimniecība “Zūmaņi” ir lielāka nekā manējā. Robežas mums saiet kopā,” skaidro Arvīds. Dēls Aigars dzīvo un strādā ārzemēs, kur nodarbojas ar nekustamajiem īpašumiem. Par mazdēlu Jāni Skroderi, kam plānots nodot “Cīruļus”, A.Tukulis saka: pamatīgs vīrs, kuru lopkopība saista. Taču vēl vectēvs uzņēmumu spēj vadīt pats.
Par mūža ieguldījumu Jelgavas siltumapgādes sistēmas attīstīšanā pilsētas dome Goda rakstu piešķīrusi uzņēmuma “Fortum Jelgava” izvirzītajai pirms gada pelnītā atpūtā aizgājušajai inženierei Metai Renei, kas šajā jomā nostrādājusi vairāk nekā četrdesmit gadu.
Komandas sirds un prāts
Jelgava lepojas ar modernu siltumapgādes sistēmu, ar valstī lielāko, Latvijas ainavai un vietējiem ražotājiem draudzīgo šķeldas koģenerācijas staciju. Šajos panākumos ir arī M.Reines un viņu kolēģu nopelns. Pati Goda raksta saņēmēja teic, ka sasniegtā pamatā ir komandas darbs, kurā vajadzētu izcelt arī viņas kolēģus Pēteri Kazuli, Maiju Uldriķi, Astrīdu Banziņu, Larisu Piļipenko un daudzus citus. P.Kazulis, kurš kopā ar M.Reini strādāja arī pašvaldības uzņēmumā ”Jelgavas siltumtīkli”, nenoliedzot komandas darba kopspēku, atzīst, ka tomēr tādi kolēģi kā M.Reine ir retums.
“Augstas klases speciāliste, ļoti saprotoša, izpalīdzīga, spējīga problēmās atrast labāko risinājumu, ļoti precīza un arī ļoti inteliģenta. Ar viņu var aprunāties ne tikai par darbu,” teic P.Kazulis. Jelgavas siltumapgādes sistēmas modernizēšana sākās 1995. gadā, kad pilsētā tika atjaunotas visvairāk nolietotās siltumtrases, kurās bija lieli siltuma zudumi, automatizēti siltumenerģijas ražošanas procesi. Līdz ar somu koncerna “Fortum” ienākšanu Jelgavā 2008. gadā aizsākās pāreja uz atjaunojamo resursu izmantošanu siltumenerģijas ražošanā, tika izbūvēts saistvads zem Lielupes un veikti citi sistēmas efektivitātes uzlabošanas darbi, lai pilsēta siltumu varētu saņemt no vienas ražotnes – biomasas koģenerācijas stacijas. Tagad līdz pat 85 procentiem no Jelgavai nepieciešamā siltuma tiek saražots no atjaunojamiem resursiem.
Nav viegli būt jaunam
M.Reine pēc inženiera diploma iegūšanas Rīgas Politehniskajā institūtā (mūsdienās Rīgas Tehniskā universitāte) 1969. gadā ieradās Jelgavā. Pirmā viņas darbavieta bija Jelgavas Cukurfabrika, kas ar savu termoelektrocentrāli ražoja siltumu Pārlielupei. Tur pagāja četri darba gadi, bet pēc tam vairāk nekā četrdesmit – Jelgavas centralizētās siltumapgādes sistēmā. “Man ir bijuši dažādi amata nosaukumi, taču pamatā visi darba uzdevumi bijuši saistīti ar uzņēmuma attīstības plānošanu. Pēdējos 15 gadus gatavoju projektu iesniegumus Eiropas Savienības fondu līdzfinansētajiem projektiem, piedalījos to ieviešanā un sasniegto rezultātu izvērtēšanā. “Mana darba mūžs bijis veltīts daudzveidīgiem ar siltumu saistītiem projektiem un bijis ļoti interesants,” secina M.Reine.
Pamazām “Fortum Jelgava” notiek speciālistu paaudžu maiņa. Tagad jau M.Reines galvenās rūpes ir palīdzība mazbērnu audzināšanā un skološanā un skaistu puķu audzēšana dzimtajās mājās Vidzemē, Burtniekos.
Latvijas valsts svētkos M.Reine parasti ar mazbērniem apmeklē svētku koncertus, kuros uzstājas viņas jaunākais dēls Aigars Reinis un vedekla Ilze, kas ir labi pazīstami mūziķi.
