Mēs, nabaga pensionāri, gandrīz katru gadu saņemam pa dāvanai. Pirms laika televizori vairs nerādīja bez decimetru bloka.
Mēs, nabaga pensionāri, gandrīz katru gadu saņemam pa dāvanai. Pirms laika televizori vairs nerādīja bez decimetru bloka. Nezinu, kas būs nākamais. Droši vien vairs nedarbosies parastais telefons, būs jāpērk mobilais.
Bet kas domā par pensionāru maciņiem? Viss garais mūžs ir nostrādāts smagā darbā. Jāiet pie ārstiem un jāpērk zāles, tas viss izmaksā pasakainas summas. Neviens nedomā, vai iztikai un pakalpojumiem pāri paliks. Ko lai darām, ja Dieviņš mūs vēl neņem uz debess dārziem, varbūt tur mums būtu lētāk.
«Ziņas» jau dod visādas instrukcijas, kādus jaunus radio pirkt un cik tie maksā. Rīgas veikalos apskatīju tos labos aparātus, un man paskaidroja, ka tik tālu kā Ūziņos diez vai varēšot dzirdēt. Jāpērk lielāks un dārgāks, par 14 latiem būšot par vārgu. Ko tas pensiju pielikums dod, ka jākrāj vesels gads, lai nopirktu jaunu radio?
Televizoram arī bloka ielikšana dārgi izmaksā. Jāizsauc no Jelgavas meistars, un vēl nevar zināt, cik tas vecais televizors ar jauno bloku kalpos. Tā par mūsu labklājību cīnās augstie deputātu kungi, sev gan katru gadu par labu summu paaugstinot aldziņas.
Vienīgā izeja aiziet pie labiem kaimiņiem noskatīties kādus seriālus – «uzprišināt» nospiesto garastāvokli.
Ar tādām pašām bēdumāsām esam ļoti pateicīgas Uziņu kafejnīcas vadītājam Armandam Pļavnieka kungam, ka viņš ļauj savā iestādē paskatīties pārraides, kā arī jaukajām pārdevējām Ingas, Līgas un Initas kundzēm, kas vienmēr laipnas un smaidošas ieslēdz mums televizoru.
Vientuļā pensionāre Ūziņos Daina Majore
