Mani sauc Sandra. Esmu liels tavs fans, bet diemžēl šī ir mana pirmā vēstule. Tā kā vienā no iepriekšējiem «LāCēNa stūriem» tu sūdzējies, ka tev neviens neraksta, sapratu, ka šī ir īstā reize, lai to beidzot izdarītu.
Mani sauc Sandra. Esmu liels tavs fans, bet diemžēl šī ir mana pirmā vēstule. Tā kā vienā no iepriekšējiem «LāCēNa stūriem» tu sūdzējies, ka tev neviens neraksta, sapratu, ka šī ir īstā reize, lai to beidzot izdarītu. Gribu pastāstīt, kādas izjūtas man radās šogad, sagaidot pavasari.
…Atkal dodos prom no pilsētas, bet šoreiz tas ir pavisam citādi. Esmu sajutusi pavasari, kas tik dzirkstoši virmo gaisā, ka to var pat sataustīt. Vai jūti, cik patīkama smarža tam ir? Saule spīd tik spoži, ka ir jāuzliek saulesbrilles, un tās nebūt nemazina ainavu jaukumu.
Katru pavasari domāju, ka daba ir atdzimusi no jauna. Upīte sākusi straujāk tecēt. Bite aizspindz uz tuvāko ziedu pļavu, bet koki un apkārtne ir piepildīta ar skaistām putnu melodijām, kas ir tik iedvesmojošas, ka gribas iegulties spilgti zaļajā zālē un aizmirst visu.
Tu redzi debesis, nelielus mākoņus savu sapņu pasauli. Tu saplūsti kopā ar domu un ilūziju lidojumu. Un atkal raugos zilajās debesīs, vēlos apskaut visu pasauli un samīļot to.
Es vēlos būt labāka, gluži kā viss pārējais. Nomest veco ziemas kažoku un ietērpties pavisam svaigā apmetnī līdz nākamajam, tik mīļi gaidītajam, cerību pilnajam pavasarim!
Ceru, ka tevi, LāCēN, arī kādreiz ir pārņēmušas tādas pašas izjūtas kā mani.