Sveiks, Lāčuk! Te tev raksta kāda trīspadsmitgadīga tīnīte. Mācos skolā, kurā citiem ir ļoti dažādi ģērbšanās stili – reperu, metālistu utt. Problēma ir tā, ka nezinu, kuru no šiem stiliem izvēlēties man.
«Sveiks, Lāčuk!
Te tev raksta kāda trīspadsmitgadīga tīnīte. Mācos skolā, kurā citiem ir ļoti dažādi ģērbšanās stili – reperu, metālistu utt. Problēma ir tā, ka nezinu, kuru no šiem stiliem izvēlēties man. Pirms laiciņa biju izvēlējusies reperu, likās, ka man tas patīk, taču tad apnika staigāt milzīgajos kreklos un biksēs. Tagad gadās, ka pat negribas iet uz skolu, kur visiem ir kāds veids, kā sevi parādīt, bet man ne. Jūtos gluži kā lauku pele. Mīļo draudziņ, lūdzu, palīdzi man!
E.»
Čau, E.!
Man briesmīgi patīk, ka tu mani sauc par draudziņu, taču ne jau tikai tādēļ nolēmu tev izlīdzēt ar kādu padomu. Pats galvenais, ko gribu pateikt tev un citiem, kuriem ir līdzīgas raizes, ir tas, ka nevajag izvēlēties savu stilu atbilstoši apkārtējiem, t.i., izskatīties kā reperei vai metālistei tikai tāpēc, ka tā staigā tavi draugi. Tev ir jābūt tev pašai, jo tikai tad tu jutīsies labi un apģērbs tev neapniks. Iespējams, tagad tu gribēsi man pajautāt, kā tad atrast savu īsto stilu. Tavas drēbes būs tās, kurās tu jūties ērti, brīvi un labi, kuras tev pašai patīk. Lasot tavu vēstuli, man likās, ka varbūt (tieši varbūt, nevis noteikti) vislabāk tev būtu ģērbties tā, kā vēlies kādā konkrētā brīdī, tā, kā tu tobrīd jūties, īsi sakot, atbilstoši garastāvoklim. Katru dienu vari vilkt kaut ko pavisam citu, lai nebūtu jānēsā vienveidīgs apģērbs un lai tas neapniktu.
Lācēns
