«Te esmu es, mana mamma, vecmamma, viņas māsa un abu 19. gadsimta otrajā pusē dzimušie vecāki – Aleksandrs un Marija. Skaidrāks par skaidru!» cenšoties atrisināt kādu mantojuma lietu, velku ar pirkstu lejā pa dižo dzimtas koku, kur savstarpējām radu saitēm savienoti teju pieci tūkstoši savējo.
Tomēr saprotu, ka nebūs nemaz tik viegli palīdzēt savam radu onkulim atgūt mirušās bezbērnu radu tantes bankā noguldīto sakrāto mazumiņu. Vajadzīgi daudz «cietāki» papīri par ģimenes arhīvā noglabātajām vēstulēm, atmiņām un zīmējumu uz sienas. Jāmeklē vairāk nekā simts gadu senas kaimiņvalstī izdotas dzimšanas un laulības apliecības. Lūk, ko maksā 30 gadu nereģistrētās attiecībās!
Grūti pateikt, kāpēc mana radu tante ar savu onkulīti tā arī neapprecējās. Šķiet, vainīga grambainā dzīves pieredze. Pirms Vera satika savu Igoru, viņa jau bija paspējusi izšķirties no viena dzērājvīra, apprecēties otrreiz ar līdzīgu glāzīšu cilātāju un kļūt viņa atraitne. Iespējams, abi beidzot gribēja noturēt skaļi «jā!» vārdā nenosaukto mieru. Kurš tad pie pusdienu galda domā, kā būs ar dzīvokli un kontu, kad otrā pusīte, kam tas viss oficiāli pieder, beigs šīs zemes gaitas!
Tomēr notāri, kas ikdienā sastopas ar nebeidzamajām mantojuma lietām un bēdu stāstiem, kas tās bieži vien pavada, mudina, ka vajadzētu gan apsēsties un vēsu prātu apdomāt, kā izvairīties no mantiskiem sarežģījumiem neprecēšanās gadījumā. Statistika liecina, ka šis jautājums varētu būt aktuāls teju pusei pāru, kas dzīvo vienkārši bez papīriem. Diemžēl sirds likumi un uzticēšanās, ko apliecina kopā pavadītie gadi, ciltskoka ziņas, radu un kaimiņu atsauksmes te diezko nepalīdz. Sveši cilvēki – deklarē valsts, liegdama virkni privilēģiju, ko var atļauties precētie. No malas gan nepateiksi, kurš ir kurš. ◆
