Pasaules vēsturē neatradīsim līdzīgus gadījumus, kad mazas, miermīlīgas valstis nepilnu piecu gadu laikā tiek trīsreiz okupētas.
Pasaules vēsturē neatradīsim līdzīgus gadījumus, kad mazas, miermīlīgas valstis nepilnu piecu gadu laikā tiek trīsreiz okupētas. Neatkārtojams ir vēstures sprīdis, kad vienlaikus valdīt bija lemts diviem viscietsirdīgākajiem, visasiņainākajiem tirāniem. Brīdi viltīgi kopā darbojušies, tie iekūra Otro pasaules karu, okupēja Eiropas valstu lielāko daļu, izkāva to iedzīvotājus. Tad vēstures liktenim labpatika pašam asiņainākajam un zvērīgākajam piešķirt gan cietēja, gan atbrīvotāja lomu. Tik veiksmīgi nospēlētu ar Teherānas, Jaltas un Potsdamas līgumu palīdzību, ka Rietumu sabiedrotajiem ilgus gadu desmitus savā pievārtē bija jāpacieš padomju bruņoto spēku draudus.
Mūsu Latvijai šī trīskārtējā okupācija nodarīja tik postošus tautas dzīvē spēka zaudējumus, ka, to ar prātu vērtējot, sāpēs aizžņaudzas elpa. Karā kārti, čekas, gestapo un atkal čekas pagrabos spīdzināti, nāves nometnēs un Sibīrijas ziemeļos izsūtīti, badā un salā verdzināti bez cilvēcīgas dzīves izredzēm… Neredzamas kā salta dvesma mums garām slīdēs simtiem tūkstošiem nobendēto latviešu dvēseļu, kad 25. martā pulcēsimies Svētbirzī. Jau piecdesmit gadu ilgst šo dvēseļu klejojums. Labākā, veselīgākā tautas daļa – triju nedzimušu paaudžu zaudējums.
Mēs, mazliet laimīgākie, izdzīvojušie, iesim tur kā katru gadu. Noliksim savu piemiņas ziedu Svētbirzs bērzu glāstītā upurakmens pakājē. Vairāk jau neko mēs nevaram, jo nav atgriežams vēstures gadu nežēlīgais plūdums.
Šajā atceres dienā visvairāk pieminami tie, kas nevienādā cīņā pret padomju varmākām nesalūza Latvijas kauju laukos par savu sarkanbaltsarkano karogu, par latvju mēli ar lecošas brīvības saules cerību sirdī. Šo cīņu turpinājumu vēl šobrīd atbalso Tēvzemes silu šalkas.
Šīs cīņas turpinājās arī Krievijas nāves nometnēs un pierādīja, ka arī ar kailām rokām var panākt bezgala daudz, ja nenokar galvu, bet tur to lepnu, redzošu un gudru. Tās galu galā piespieda padomju varasvīrus atvērt dzeloņstiepļu vārtus, atlaist izsūtītos. Līdz brīvībai vēl bija tālu, bet var teikt, ka dzimtenē atgriezās tās gara spēks ar savu spītību. Nav taisnība tiem, kas teic, ka pārnācēji bijuši spiesti dzīvot klusi un pazemīgi. To centās panākt, bet dzirkstele zem pelniem atdzīvojas, ja tai ir savs pavards un iekurs.
Arī mūsu kaimiņi – brāļi lietuvji, igauņu bāleliņi – piedzīvoja šo likteni. Nu viņiem līdzīgi mums ir jābūt gudriem: pastāvēt, izciest, izcīnīt. Visi kopā un katrs ar savu Tēvu zemi. Svētīta ir tā tauta, kurai pienākums arvien ir goda vietā. To pilda jauneklis, dzīvē ienākdams, un sirmgalvis sava mūža norietā. Skatoties savu likteņbiedru sejās, grūto gadu un rētu vagotās, arvien redzu sirsnības un gaiša siltuma mirdzumu. Skatos jaunajos, kas nāk līdzi, lai stāvētu Tēvijas sargu uzticamajās rindās. Es viņos redzu to Tēvu zemes svēto pulku un gaismu, kas sasilda ikvienu, kas ienāk viņas lokā. Un tad mūsu karogotajā svētbirzī man gribas teikt: «Tavi ļaudis stāv cieši ap Tavu saules mūža karogu!»
