Kopš Paradīzes zaudēšanas cilvēks meklē ceļu atpakaļ pie Dieva. Tas ir visas cilvēces svētceļojums atpakaļ pie Dieva.
Kopš Paradīzes zaudēšanas cilvēks meklē ceļu atpakaļ pie Dieva. Tas ir visas cilvēces svētceļojums atpakaļ pie Dieva. Altāru celšana Dievam par godu un dienišķās maizes upurēšana bija kā mazi solīši pretim Viņam. Kristus liecinieku mocekļu kapi, svētceļnieku pulki uz Svēto zemi un citām svētvietām, arī uz Aglonu, – tie visi atgādina par cilvēka ilgām pēc sava Radītāja.
Dievs aicina cilvēkus atgriezties pie sevis. Dievs izvēlējās sev tautu, sūtīja Mozu un atbrīvoja to, ieveda zemē, ko bija tai apsolījis, un dzīvoja viņu vidū. Laikam piepildoties, Dievs Tēvs sūtīja pie cilvēkiem Kristu un atpestīja viņus, parādot ceļu atpakaļ uz Tēva mājām. Katru cilvēku Dievs aicina pievienoties svētceļniekiem, atgriezties Baznīcā, jo Baznīca ir ceļš uz debesu mājām. Katru no mums Dievs Tēvs Svētajā Garā aicina sekot Kristum ceļā pie Tēva.
Sekojot šim aicinājumam, visa kristieša dzīve kļūst viens svētceļojums. Nesekojot tam, dzīve var kļūt par apkārt maldīšanos un attālināšanos no Dieva. Došanās uz kādu svētvietu ir cilvēka dzīves svētceļojums miniatūrā. Tas ir kā vingrinājums, kā skola.
Īpaši veicot svētceļojumu kājām, cilvēks iesāk iepriekšējo ceļu, kas ved uz dvēseles dziļumiem. Dzīvodams tikai dvēseles virspusē, nodarbināts ar ikdienas rūpēm, steigas pilnu dzīvi, viņš nespēj atrast ne vietu, ne laiku dziļākām pārdomām. Ejot kājām, dabā, klusumā svētceļnieks atgūst dzīves, radības, Dieva patieso izpratni. Cilvēks arvien vairāk aptver, ka Dievs viņam ir tuvāk nekā viņš pats sev. Piedzīvo to, ko kādreiz saprata sv.Augustīns: cilvēkam no ārienes ir jāiet uz iekšieni un no iekšienes uz augšu, tas ir uz Dievu. Tāpēc svētceļojums kā sevī iedziļināšanās top par laiku, kad tuvojamies Dievam. Svētceļnieku arvien vairāk pārņem lūgšanas gars, Dieva balss viņā atskan aizvien spēcīgāk, kļūst labāk dzirdama. Tādējādi svētceļojums ir lūgšanas skola.
Lūgšana mūs pārveido. Mēs mācāmies mīlēt Dievu un tuvāko. Jo vairāk mīlam, jo vairāk redzam, kas sarūgtina Dievu. Atklājam, ka grēks ir mīlestības trūkums uz Dievu. Mēs mācāmies, kas ir mīlestība; atklājam, ka tas nozīmē nest upurus. Svētceļojumā, ejot kājām, ar ceļā sastaptajām neērtībām, nogurumu, negulēšanu un tulznām arvien vairāk atklājas Jēzus ciešanu un nāves nozīme. Svētceļojums ir mīlestības skola.
Dieva mīlestības aizkustināti, atklājam savu grēcīgumu. Bieži svētceļniekam jāuzsāk cīņa pret ļaunā gara kārdinājumiem, gluži kā Kristus tika kārdināts tuksnesī. Sv.Jānis Pakāpnieks ir sacījis:
«Nekad nikns suns neatkāpsies, ja to nekaunināsi, skaļi saucot vārdā. Nekad nenoliksi grēku, ja to neizsūdzēsi balsī, par to kaunēdamies».
Svētceļojumā mācāmies būt pazemīgiem, pieņemt citus cilvēkus, atteikties no savām iekārēm. Tas ir pazemības skola.
Svētceļojumā mēs mācāmies ar lūgšanu, mīlestību un pazemību priecīgi ņemt krustu, kuru Dievs mūs aicina nest, un sekot cieši kopā ar Kristu un citiem svētceļniekiem atpakaļ pie Tēva, mūsu Radītāja, mūsu prieka avota. Atsevišķais svētceļojums ir Krusta skola un visas garīgās dzīves skola.
