Jau ārkārtas situācijas laikā dažādos izbraucienos tuvākā apkārtne izpētīta pamatīgi. Taču ko darīt, ja pelēkā svētdienas dienā negribas mesties gluži pāri visai Latvijai? Galu galā vēl jāieplāno laiks praktiskiem darbiem pie mājas, lai sagatavotos jaunajai skolas un darba nedēļai. Tad nu jāpalūkojas uz kaimiņu pašvaldību tūrisma piedāvājumu, bet tā, lai nav pārāk tālu. Izvēle krīt uz Bauskas pusi, kur nav būts nedz pie Bārbeles sēravota, nedz Skaistkalnes karsta kritenēm.
Šādu nelielu izbraucienu pluss ir tas, ka var atļauties improvizēt pēc sirds patikas. Tā, pa ceļam ieraugot norādi uz Ozolaines baznīcu, nolemjam automašīnu atstāt milzīgi platā ceļa malā (šis mums ir brauciena diskusiju objekts – ar kādu pamatojumu diez samērā nomaļajā rajonā ir būvēts faktiski divreiz platāks zemes ceļš, nekā normāli nepieciešams) un dodamies aplūkot šo mums nezināmo dievnamu. Pie tā piestājušas arī vairākas automašīnas, un kāds gan brīnums – svētdiena taču. Pieejot tuvāk nobildēt, pabrīnos, ka vienā no transportlīdzekļiem sēdošie svinīgi dzied baznīcas dziesmas. Sajūta tādā kā autodievkalpojumā, gluži kā autokoncertos.
Pēc tam internetā izdodas atrast informāciju, ka Ozolaines Svētā Ignācija no Lojolas Romas katoļu baznīca ir Jelgavas diacēzes draudzes dievnams. Sākotnēji no 1619. gada dievkalpojumi notikuši dažādās privātās mājās, līdz 1666. gadā pārvesta Skaistkalnes vecā koka baznīca, ko uzstādīja par grāfa Franciska Vladislava Berga līdzekļiem. Šis dievnams ticis uzcelts uz vecās kapsētas, un draudze nosaukta par Ozolu draudzi, jo baznīca bijusi no ozolu baļķiem.
Pašreizējo šķelto laukakmeņu mūra baznīcu sāka celt Skaistkalnes prāvesta Mikuliča vadībā 1861. gadā par viņa līdzekļiem, bet būvniecības darbus veica draudzes locekļi. 1864. gadā dievnams bija uzcelts un iesvētīts Svētā Ignācija no Lojolas godam.
Sunim garšo ūdens no sēravota
Bārbeles, Ķemeru, Baldones un Smārdes (Lietuvā) avotu izcelšanās ir saistīta ar lielu ģipša plātņu slāni, kurš sākas pie Kandavas. Bārbeles avota ūdeņi plūst no augšdevona Salaspils horizonta ūdeņiem un ir bagāti ar sērūdeņradi. Vietējie iedzīvotāji sēravota ūdeni izmantojuši jau sen. Pirmo peldu māju pie sēravota 1651. gadā pavēlēja uzcelt Kurzemes hercogs Jēkabs Ketlers. Leģenda stāsta, ka hercogs medījis viņam piederošās Bārbeles muižas mežos un guvis savainojumu. Pavadoņi viņa brūci apmazgājuši ar sēravota ūdeni, un tā ļoti ātri sadzijusi. Hercogs pavēlējis uzcelt peldu māju, kuru vēlāk apmeklējuši visi Kurzemes hercogi. 19. gadsimta 80. gados kāds cara armijas kareivis izlozējis zemi pie sēravota un peldu māju pārdevis par 70 rubļiem. Tā kā tā bijusi koka celtne, tad jaunais īpašnieks to nojaucis un aizvedis.
1739. gadā Rīgas garnizona ārsts Beņjamins Teofils Grafs pie Bārbeles sēravota atsūtījis ārstēties desmit smagi slimus karavīrus. Pagājusi vesela diena, līdz avota apkārtne atbrīvota no apmeklētāju drēbju gabaliem, kas ziedoti avotam kā pateicība par dziedināšanu. Ārsts savā pateicības vēstulē tā laika Kurzemes hercogam un avota īpašniekam Ernstam Johanam Bīronam raksta, ka avots palīdzējis labāk nekā visas Rīgas zāles. Izveseļojušies visi karavīri, izņemot vienu, kuram bijusi lauzta kāja. Reizē ar Rundāles pils celtniecību Bīrons pavēlējis arī celt jaunu peldu māju pie Bārbeles sēravota. Taču, tā kā pēc Krievijas ķeizarienes Annas Ivanovas nāves 1740. gadā hercogs tika izsūtīts trimdā, jauna peldu māja netika uzcelta.
Savukārt 19. gadsimta 20. un 30. gados avota ārstnieciskās īpašības mazinājušās, to ietekmējusi ūdens līmeņa krišanās Čābļu un Dzērves purvos. 19. gadsimta beigās no jauna sācies sēravota slavas uzplaukums – uzcelta jauna vannu māja apmeklētājiem. Izveidojies neliels vasarnīcu rajons. 1899. gadā liels ugunsgrēks izpostījis ne tikai pašu ārstniecības iestādi, bet arī vasarnīcas, pēc tam gan kūrorts pamazām ticis atjaunots.
No 20. gadsimta 20. gadiem sēravota vannu māju īrēja Sieviešu palīdzības korpuss. Latvijas brīvvalsts laikā darbojās sešas vannas. Otrajā pasaules karā kūrortu sabombardēja, un tas netika atjaunots. Pirms kara avotā tika izveidota 5,95 metrus dziļa aka un iekārtots ūdens sūknis uz vannu māju.
Paši gan sēravota ūdeni nenobaudām, lai arī ķēdē piestiprināta krūzīte, lai katrs, kurš vēlas, varētu to nogaršot. Taču, pieliecoties tuvāk avotam, sēram raksturīgo puvušo olu smaciņu jūt gan. Tas nekavē mūsu suni no avota dzert ilgi un pamatīgi. Iespējams, viņai tieši patīk ūdens ar specifisko sastāvu.
Skaistkalnes lielās bedres
Tālākais iecerētais maršruts ved cauri Skaistkalnei uz tās tuvumā mežā apskatāmajām karsta kritenēm. Pa ceļam gan nevar nepievērst uzmanību skaistajai Skaistkalnes katoļu baznīcai, kas pamanāmi slejas ielas malā.
Informācijā par dievnamu tiek vēstīts, ka Jezuītu ordeņa celtā Skaistkalnes Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas Romas katoļu baznīca ir izcils agrā baroka arhitektūras piemineklis. Vēl 18. gadsimta sākumā tā bijusi lielākais un greznākais katoļu dievnams Latvijā.
Pirmā no koka celtā baznīca Skaistkalnē uzbūvēta 1658. gadā, bet jaunās, grandiozās mūra katedrāles celtniecība aizsākās 17. gadsimta 80. gados. 1692. gadā šī Kurzemes sakrālajām celtnēm nepierasti lielā un greznā ēka pabeigta. Skaistkalnes baznīca tiek uzskatīta par vienu lielākajām un krāšņākajām Latvijas lauku baznīcām. Balti krāsotā trīsjomu bazilika, kuras rietumu galā līdz sagraušanai Otrā pasaules kara laikā pacēlās divi iespaidīga izmēra torņi, bija viena no pirmajām agrā baroka stila divtorņu katedrāles tipa baznīcām Latvijā. Tā kļuva par sava veida paraugu veselai virknei vēlāk celto Latgales katoļu dievnamu.
Pa ceļam vēl piestājam pie Skaistkalnes vidusskolas, lai nobildētu rudenīgi skaisto skatu uz upes pusi. Tas liek mazliet arī painteresēties par pašu lepno ēku, kurā mājo skola. Tā ir bijusī muiža. Skaistkalnes muižas pirmais īpašnieks 1489. gadā bija Heinrihs Šēnbergs, kuram to izlēņoja Livonijas ordeņa mestrs Freitāgs-Loringhofens. No pirmā īpašnieka uzvārda arī cēlies muižas nosaukums, kas vēlāk latviskots. Ap 1650. gadu muižu nopirka Johans fon Bergs-Karmels, pēc kura ierosmes 1658. gadā uzcēla katoļu baznīcu. 1738. gadā Skaistkalnes muižu nopirka Priekules un Asītes muižu īpašnieks Nikolauss fon Korfs. Korfu dzimta muižu saglabāja savā īpašumā līdz pat agrārajai reformai 1920. gadā. Muižas kungu māja celta pēc Liepājas arhitekta Maksa Paula Berči projekta. Izglītības pirmsākumi Skaistkalnē saistīti ar jezuītu darbības laiku 18. gadsimta pirmajā pusē, kad pie klostera darbojās klasisko zinātņu skola. 1859. gadā pie baznīcas uzcelta draudzes skola, bet 1877. gadā – pagasta skola. 1921. gadā pamatskola pārcelta uz Skaistkalnes muižas kungu māju. Tagad ēkā saimnieko Skaistkalnes vidusskola.
Skaistkalnes karsta kritenes ir tiešām iespaidīgas, turklāt gar tām izveidota taka, kuras sākumā uzstādītajā stendā var iepazīties gan ar karti, gan informāciju par pašām karsta kritenēm. Karsts ir process, kam nav tiešas saistības ar augstu temperatūru. Nosaukumu tas ieguvis no reģiona, kurā pirmo reizi zinātniski izpētīts. Tas ir ģeoloģisks process, kura rezultātā pazemē ūdens iedarbības dēļ tiek izskaloti ieži. Izskaloto iežu vietā veidojas tukšumi piltuvju, kanālu, dobumu un plaisu veidā. Process parasti turpinās tik ilgi, kamēr, tukšumiem izplešoties, virsējie iežu slāņi zaudē atbalstu un iebrūk, tādējādi veidojot tā sauktās karsta kritenes. Pats karsta process ir visā pasaulē visnotaļ izplatīta parādība, bet tā virszemes izpausme – karsta kritenes – ir samērā reti novērojama. Dabas liegums aizņem tikai salīdzinoši nelielu daļu no šajā teritorijā sastopamajām karsta virszemes izpausmēm. Kopumā tas noris vairāk nekā 225 kvadrātkilometrus plašā teritorijā Bauskas, Aizkraukles novadā un Biržu (Lietuvā) rajonā.
Šajā teritorijā atrodamas gan sausas kriteņu piltuves, gan ar ūdeni pildītas. Karsta kritenēm doti savi nosaukumi – Siena dobe, Kazas dobe, Nāves dobe un citi. Vislielākā virszemes karsta formu izplatība Latvijā konstatēta austrumos no Skaistkalnes, tā turpinās arī Lietuvas teritorijā, kur izveidots Biržu reģionālais parks. Vēl pirms gada šādā izbraucienā mēs pilnīgi noteikti savu izpēti turpinātu otrpus robežai – Lietuvas pusē. Cik tad nu vairs līdz Biržiem! Un kartē redzami vēl vairāki apskates objekti, uz kuriem tur būtu vērts aizbraukt. Diemžēl tas jāatliek uz labākiem laikiem bez “kovida” ierobežojumiem. Toties pagaidām var nodarboties ar vērtīgu vietu izpēti tepat Latvijā, kam, ārzemju ceļojumu vilināti, iespējams, nemaz nepievērstu uzmanību.
