Kādā svētdienas vakarā, kad posos uz skolu, mani palūdza uz Ikšķili aizvest nelielu paciņu. Nemaz nenojaušot, par kādu «jautru» piedzīvojumu tas pārvērtīsies, piekritu kļūt par izpalīdzīgo roku.
Kādā svētdienas vakarā, kad posos uz skolu, mani palūdza uz Ikšķili aizvest nelielu paciņu. Nemaz nenojaušot, par kādu «jautru» piedzīvojumu tas pārvērtīsies, piekritu kļūt par izpalīdzīgo roku.
Pirmais pārsteigums sagaidīja, kad ieraudzīju «nelielo paciņu», proti, mazais sūtījums bija pārvērties par lielu kartona kasti, no kuras nāca neizprotamas skaņas. Šoks mani pārņēma, kad pavēru kasti un acīs ielēca spalvains un ķērcošs briesmonis, kas galu galā izrādījās gailis. Saimniece centās mierināt, ka tas jau tikai gailis un viņa piecas sievas, kas esot gana mierīgi radījumi un troksni netaisot. Sapratu, ka labi nav, bet neērti bija teikt, ka par kurjeru piestrādāšu nākamreiz. Tādēļ smagu sirdi un nepavisam ne vieglu kasti rokās devos ceļā. Šis bija mans pirmais ceļojums uz Ikšķili, un putnu jaunā mājvieta bija jāatrod pēc iedotās adreses. Rīgā iebraucu īsi pirms krēslas un tūlīt pat steidzos uz staciju, lai ātrāk tiktu vaļā no saiņa. Vistas uzvedās arvien skaļāk. Godīgi sakot, neapskaudu putnus, jo pašai nepatiktu, ja mani kratītu šaurā kastē kopā ar mīļoto vīrieti un vēl četrām konkurentēm. Tobrīd, īsti nepadomādama, ko jūt mani ceļabiedri, bez žēlastības iespēru pa kasti, un, man par prieku, tarkšķēšana pierima. Tā, klupdama krizdama un ik pa brīdim iedunkādama trokšņotājus, tiku līdz vilcienam. Tuvojoties Ikšķilei, sāku vērot pieturas, lai neiznāk izkāpt ātrāk vai vēlāk un pēc tam klumburēt ar «paciņu» vēl pāris kilometru. Izkāpu Ikšķiles stacijā. Sākās grūtākais. Pēc adreses šķita, ka māju atrast būs vienkārši. Nedaudz sāka biedēt tumsā tītā pilsēta. Ceļš bija garš un, interesantākais, veda uz mežu. Nogājusi pāris kilometru, satiku ļoti neviesmīlīgus sargsuņus un dažus cilvēkus, kas paskaidroja, ka esmu aizgājusi uz nepareizo pusi. Tuvojās pusnakts. Sapratu, ka jāmeklē vieta, no kurienes piezvanīt putnu jaunajiem saimniekiem. Pēc ilgas meklēšanas palēkdamās sāku skriet, ieraudzījusi vienīgo veikalu, kas desmit minūtes pirms pusnakts vēl bija vaļā. Pārdevējas, redzot manu izmisuma pilno seju, žēlīgi atvēlēja vienu telefona zvanu, kas izrādījās neveiksmīgs. Sapratu, ka nekas cits neatliek kā gaidīt rītu. Nolikos turpat stacijā uz cieta soliņa, blakus novietoju savus ceļabiedrus un mēģināju sagaidīt rītu. Ik pa brīdim iesperdama pa kartona kasti, tā apklusinot putnu jautrību un skaitot katru minūti, kas tuvināja mani gaismai, rītu sagaidīju. Ceļā devos agri un beidzot vajadzīgo māju arī atradu.
