Intas Viniarskas vadītā kooperatīvā sabiedrība «Svētes grauds» bija to graudu audzētāju skaitā, kas «Rēzeknes dzirnavniekam» līdz noteiktajam termiņam nedeva atbildi.
Intas Viniarskas vadītā kooperatīvā sabiedrība «Svētes grauds» bija to graudu audzētāju skaitā, kas «Rēzeknes dzirnavniekam» līdz noteiktajam termiņam nedeva atbildi, un pārstrādātājs līdz ar to uzskatīja, ka līgums par labības piegādi tiek lauzts un sabiedrībai darīja zināmu, ka graudus pieņems tikai saņemtā kredīta 12 tūkstošu latu apmērā. Ja vien nebūtu vajadzīgi līdzekļi ziemāju sējai, garās rindas «Svētes grauda» situāciju ietekmētu maz, jo kooperatīvās sabiedrības rīcībā ir ventilējams labības šķūnis.
«Tāds ražas laiks kā šis jau nebūs bieži,» saka I. Viniarska un labprāt izrāda sabiedrības darbības pirmsākumos uzcelto šķūni, kur izmantoti vēl no kolhoza par pajām privatizēti dzelzbetona bloki un citi celtniecības materiāli. Līdz ar to, tā laika cenas pārceļot uz šodienu, šķūnis izmaksājis tikai kādus sešus tūkstošus latu. Šobrīd šāda celtne izmaksātu pāris reižu dārgāk. Visdārgāk izmaksā betonētā grīda, kur izvietot ventilējamās renes. «Toties tā ir tik stabila, ka jebkura mašīna var braukt virsū,» saka vadītājas vietnieks Haralds Vītiņš un uzsver, ka lētu graudu iegūšanā šī tehnoloģija esot viena no lētākajām un perspektīvākajām. Tās ieviešanas brīdī izvēlētā graudu žāvēšanas tehnoloģija, kas labību paredz ventilēt, «izvelkot» mitrumu uz augšu ar spēcīgas gaisa plūsmas palīdzību, neesot īsti atzīta. Priekšroka atvēlēta graudu ventilēšanai ar silto gaisu. Toties nu arī teorētiķi tai pievērsušies. Vienas labības tonnas ventilēšana izmaksā nedaudz pāri trim latiem, kamēr sabiedrības rīcībā esošajā astoņtonnu kaltē kopā ar priekštīrīšanu iznāk visi desmit lati. Ventilēšanas cenu sadārdzinātu, ja graudu iekraušanai būtu uzstādīta kāda modernāka iekārta. Taču, tā kā tā ir samērā primitīva, izmaksas netiek ietekmētas. I. Viniarska, īsti apsviedīga saimniece būdama, priecātos, ja apkaimē valdītu vēl lielāka rosība, jo bez nepilnām 500 pašu graudu šāgada ražas tonnām te varētu glabāt vēl pārsimts tūkstošu tonnu. Mitrākos rudeņos tā acīmredzot varētu arī notikt, jo reti kurš zemnieks savā saimniecībā nodrošinājies ar graudu kalti vai labības glabātavu. Tas būtu nopietns pluss arī šāgada ražas pieņemšanas apstākļos, kad kombainiem vajadzēja nīkt dīkā, kamēr mašīnas izstāvēja graudu pieņemšanas rindu. Tāpēc arī līdz pat augusta beigām «Svētes grauds» rēzekniešiem bija nogādājis tikai vienu kravu, par stāvēšanu rindā samaksājot 18 latu, bet pārējo vešanu kredīta daļas apjomā atstājot līdz laikam, kad kombainu varēja laist palīgā apkārtējiem saimniekotājiem.
Bet tas, ka «Rēzeknes dzirnavnieks» nepieņem visu graudu daudzumu, par kādu savulaik noslēgts līgums, kooperatīvās sabiedrības vadītājai sagādā nopietnas raizes. «Rēķinājos, ka tiks paņemtas visas tonnas, tāpēc nekur citur – ne uz Rīgu, ne Dobeli – līgumus neskrēju slēgt. Kā citus varēju saslēgt un spēlēt uz desmit vārtiem, ja jau noslēgtajā paredzētas soda sankcijas par tā nepildīšanu?» I. Viniarska pauž sašutumu. Nopietni jādomā, kur rast noietu aptuveni 500 izaudzētajām vasarāju un ziemāju tonnām. Vasaras kvieši tiks turēti sēklai. Sēklas ražošanu, pateicoties izveidotajai šīs nozares bāzei, racionāli un lēti organizētajai graudu žāvēšanai un tīrīšanai, «Svētes graudā» atzīst par izdevīgu. Šopavasar pārdots vairāk nekā simts tonnu sēklas. Arī šārudens ziemāju sējai jau tiek piedāvāti divu kviešu šķirņu – ‘Kosack’ un ‘Rental’ sēklas. Sabiedrība sēklu cenšas piedāvāt iespējami lētāk – ne jau par 250 latiem tonnā kā elitārie sēklaudzētāji, bet uz pusi lētāk. Tas tāpēc, lai arī zemnieki ar mazāku rocību varētu iegādāties jauno ataudzējumu sējmateriālu ar rakstisku apliecinājumu. No vasaras kviešiem Svētes praktiķi par labu atzīst šķirni ‘Eta’. Garas, skaistas vārpas bijušas ‘Rental’ zviedru šķirnes ziemas kviešiem, kas diemžēl izņemti no subsidējamo šķirņu saraksta. Attiecībā uz šķirni ‘Pamjatj Fedina’ gaidāmi pēdējie pārbaudes rezultāti no Saldus izmēģinājumu stacijas par lipekļa kvalitāti, jo citādi šīs šķirnes ražība ir fantastiska – pat šajā karstajā un sausajā vasaras nogalē 70 centneru no hektāra. No ziemājiem pašu vajadzībām vēl iepērkami rudzi ‘Kobra’, citādi perspektīvāko šķirņu jauno ataudzējumu sēklas ir pietiekami. Taču tas, ka šoruden labības platības samazināsies, esot fakts. «Atkal kokvilna sazels mūsu laukos. Drausmīgi,» secina I. Viniarska.
Ziemājiem «Svētes grauds» paredzējis 220 hektāru, apmēram pusi no rīcībā esošās zemes. Jā, zeme ir vēl viena sāpīga tēma sarunā ar kooperatīvās sabiedrības vadītājiem, jo gandrīz katru gadu, katru sezonu platības mainās. Nule prom atdoti no pagasta īrētie hektāri. Tos kā pagasta brīvās zemes privatizējuši zemes komisijas spices vīri. Šis jautājums Svētes pagastā būtu atsevišķas sarunas vērts, jo situācija un pagasta padomes rīcība, kad nomas līdzekļi pašvaldības kases vietā nonāk dažu privatizētāju kabatās, nav uzskatāma par loģisku. «Mēs jau par to neraudam, zemi esam citur iznomājuši. Negodīgi ir tikai tas, ka cilvēki, ar ko kolhoza laikā iets soli solī, kopā viss sūrums izēsts, kad tik tālu esam tikuši ar sēklkopību, var uzspļaut tev virsū,» rūgti saka I. Viniarska. Un tūlīt pat sasparojas: «Zaļeniekos, Glūdas pagastā nomāsim. Vismaz desmit kilometru attālu, bet ko citu darīt? Tikai pesimismā nevar krist. Ja kādas dullības nāk virsū, tām durvis jātaisa ciet.» Tā «Svētes grauda» smilšainākajos tīrumos tiek gatavota augsne ziemājiem. Arī apkaimes ļaudis šobrīd var izmantot kādu kooperatīvās sabiedrības tehnikas vienību – «Claas» kombainu labības nokulšanai, MTZ vai «Valmet» traktoru ar attiecīgu inventāru augsnes sagatavošanai. Savukārt labības noliktavā gaidīti visi, kam ir kāda vajadzība iegādāties ziemāju sēklu.
