Dagnija Grauduma Svētes pagastā plāno ar vīngliemežu audzēšanu pelnīt 50 latu mēnesī
Kamēr tradicionālo vērtību piekritēji Jāņu laikā uz iesmiem vērs marinētu cūkas vai vistas gaļu, eksotiskākas virtuves cienītāji smalkos Rīgas restorānos nobaudīs vīngliemežus, kas auguši Svētes upes krastā. Pirmie 100 kilogrami augstvērtīgu gliemežu no pieredzējušā audzētāja Imanta Vītoliņa uz Svētes pagastu atceļoja pagājušajā vasarā, nu tiem pienācis kārtīgas barošanās un vairošanās laiks, bet pēc mīlas perioda beigām pirmā porcija nonāks virtuvē. D.Graudumas un Kaspara Ozoliņa saimniecība mūspusē pagaidām ir vienīgā, kur vīngliemežus audzē nebrīvē.Līdz šim nebija redzējusi «Nav tik traki, kā domājām,» saka D.Grauduma, kas pirms pārnākšanas no Vidzemes uz dzīvi Svētes pagastā vīngliemežus pat nebija redzējusi. Zemgale par Dagnijas mājvietu kļuvusi kopš studiju laikiem Lauksaimniecības universitātē. Tur viņa iepazinās arī ar vidzemnieku un nu jau vīru Kasparu Ozoliņu. Ģimenē pieteikusies mazā Lienīte, un pirms gada viņi atraduši tagadējo māju Svētes pagastā. Desmit gadu pamestajā sētā pletusies divmetrīga zāle, kur bijusi ideāla dzīvošana parka vīngliemežiem. «Ja jau savvaļā tie te tik labi jutās, nodomājām – kāpēc nepamēģināt,» stāsta D.Grauduma. Toreiz arī radās ideja hobija līmenī audzēt vīngliemežus, uz to turklāt mudināja draudzene, kas vienlaikus šai lietai pievērsās Saldus pusē. I.Vītoliņa rīkotajos kursos ieguva gliemežu audzēšanas teorijas pamatus, un nu divi nelieli aploki, kur izbēra sešus septiņus maišeļus gliemežu, izvērsti līdz pāris simtu kvadrātmetru placim. Tomēr gliemežu audzēšana vēl aizvien ir Dagnijas hobijs, kas prasa minimālu uzmanību no rīta un vakarā. Viņas ikdiena aizrit pašas firmā, kas nodarbojas ar karogu izšūšanu, savukārt Kaspars strādā par krāsotāju.No rīta apskata, vakarā piebaroVīngliemežu aktivitātes sākas gandrīz līdz ar saulrietu un beidzas ar dienas atnākšanu, tāpēc, lai tos redzētu rosāmies, «Ziņas» pie Dagnijas devās pašā vakarā. Lai pēdkājus izvilinātu no paslēptuvēm, voljēra zālājs jau pēcpusdienā smidzināts ar ūdeni, bet uz dēļiem vairākās vietās uzbērtas kviešu klijas. Piekritēju šai maltītei netrūkst, un, salīduši uz dēļa, kā pie vakariņu galda rindiņā cienājas desmitiem gliemežu. Atšķirībā no savvaļā augušajiem nebrīvē piebarotajiem ir augstvērtīgāka gaļa. «Ziņas» gada sākumā pēc vīngliemežu audzēšanas kursiem jau rakstīja, ka gliemežu kājas krāsu ietekmē maltīte. Burkānu kārotāji būs oranžīgi, kukurūzas miltu cienītāji kļūst dzeltenīgi, bet balto kliju gardēžu kāja krāsojas balta.Dagnija stāsta, ka vīngliemežu audzēšana neprasa nedz lielus finanšu ieguldījumus, nedz daudz darba ikdienā. Lai pēdkāji neizbēgtu kur kurš, tiem paredzēto teritoriju iežogo ar pusmetru augstu plēves sienu. Svarīgi plēvi ierakt vismaz 20 centimetru dziļumā, jo vairošanās, ziemošanas un pat nakšņošanas laikā gliemeži ieurbjas augsnē. «No rītiem apstaigāju aploku, salasu izbēgušos, bet vakarā uzberu svaigu barību,» saimniece teic – ja labi paēduši, gliemeži nemaz prom nelaižas. Karstajās vasaras dienās papildus minētajam gan vēlams voljērā pasmidzināt arī ūdeni.Lielāka paskraidīšana ap laukumu sanākot lietainā laikā, jo gliemežiem sākas pamatīga rosība. Tad Dagnija talkā ņem mazo Lienīti un divatā bēgļus lasa atpakaļ. «Viņi jau nebēg, bet vienkārši kaut kur lien,» stāsta audzētāja. Interesanti, ka mazie dzīvnieki rāpošanas tempu uzņem ziemeļu virzienā, nevis cenšas aizlaisties pa katru aploka stūri.Tirgos kā «sēklas» materiāluPatlaban Dagnija nokārtojusi formalitātes gan Pārtikas un veterinārajā dienestā, gan Valsts ieņēmumu dienestā. Kaut arī gliemeži ir simtiem reižu mazāki par mājlopiem, dokumentācija no liellopu ganāmpulka ne ar ko neatšķiras, jo arī gliemežu audzētāji iesaistīti pārtikas apritē. Dienestu dotā zaļā gaisma ļauj gliemežus realizēt ne tikai pārstrādei pārtikā, bet arī kā vaislas materiālu citām saimniecībām. Uz internetā ievietoto sludinājumu pirmo atsaucību Dagnija jau saņēmusi. Tagad viņa gaida labāko cenas piedāvājumu un laiku pēc Jāņiem, kad oliņas izdējušos gliemežus varēs realizēt. Gliemežiem līdz tirgošanai jāaug divus gadus, tāpēc vasaras otrajā pusē lielākos varēs nolasīt. Pērn bez lielām ilūzijām gatavotais biznesa plāns paredz, ka, sadalot «tīro» peļņu uz 12 mēnešiem, no parka vīngliemežiem mēnesī varētu dabūt 50 latu.
VīngliemežiPilnais latviskais sugas nosaukums ir parka jeb īstais vīngliemezis, jo Latvijā tas sastopams gandrīz katrā vecā parkā, taču atradis sev piemērotus dzīves apstākļus arī lapu koku mežos un upju palienēs. Vīngliemeži Latvijā ievesti 15. un 16. gadsimtā, tos varētu nosaukt par kristiešu mūku un bruņinieku pavadoņiem. Sākumā tie audzēti klosteru dārzos, lietoti kā ārstniecības līdzeklis un Lieldienu gavēņa ēdiens, bet tad pakāpeniski pārgājuši dzīvot savvaļā. Pamodušies no ziemas guļas, gliemeži ne tikai aktīvi meklē barību, bet arī partneri mīlas rotaļām. Šajā laikā nereti iespējams novērot vīngliemežu pārošanos, kad tie stāvus izslējušies salipinās kopā ar pēdām. Vīngliemeži ir hermafrodīti, tas nozīmē, ka katrs gliemezis var pildīt gan mātītes, gan tēviņa lomu un ir spējīgs dēt olas. Vīngliemežu audzēšana ir viens no netradicionālās lauksaimniecības veidiem, kas Latvijā sāka veidoties 90. gadu vidū, bet līdz šim nav kļuvis par ražīgu un ienesīgu nozari. Galvenie faktori, kas nosaka, vai vieta vīngliemežiem ir labvēlīga, ir kaļķa avots izturīgas čaulas veidošanai, barības bāze un oliņu dēšanai piemērota augsnes virskārta. Tad var palaist gliemežus un bez īpašas kopšanas mierīgi gaidīt, kad tie savairosies.Avots: Mudīte Rudzīte, gliemji.daba.lv
