Variantu, kā piešķirt otro dzīvi iztukšotai un nolietotai stikla pudelei, ir ne mazums – to var izmantot saimniecībā vai kā interjera priekšmetu, bet var arī izveidot izstādi, kā to izdarījušas Latvijas Mākslas akadēmijas Stikla mākslas nodaļas maģistrantūras studentes. Rīgā, Mencendorfa namā, jaunietes radījušas savdabīgu izstādi, kas lielā mērā tapusi, pateicoties Jelgavas novada Svētes pils saimniekiem. Artūrs Blumfelds un Mārīte Bahromkina divu gadu laikā, veicot upes tīrīšanas darbus pie sava jauniegūtā īpašuma Svētē, savākuši apjomīgu krājumu ar padomju laika stikla taru. Saimniekiem radās ideja šī vēstures perioda “mantību” uzticēt kādam, kas zinās, ko ar to darīt, un tieši tik vienkārši pudeles uzsāka savu ceļu mākslas pasaulē, “Ziņas” informē novada pašvaldības pārstāve Enija Kreicberga-Kapša.
Abu jauno mākslinieču – Ilzes Apines un Lienes Knētas – stikla darbi ir radīti no stikla pudelēm, ko apskalojusi Svētes upe. Tas kalpo par autoru vizuālās valodas centrālo punktu, kā arī iezīmē ekoloģijas aktualitāti un ir kā mediators laika upē starp diviem gadsimtiem.
Projekta iniciatore ir Svētes pils saimniece M.Bahromkina. “Kad iegādājāmies Svētes pili, loģiski uzsākām rūpes arī par blakus esošo Svētes upi. Upes tīrīšanā iesaistījām draugus, paziņas un vietējos pagasta iedzīvotājus. Izzvejojām gan betona gabalus, gan armatūras stieņus, gan metāla priekšmetus, taču visinteresantākie šķita pudeļu atradumi. Droši vien kāds vēl atceras padomju laika kefīra pudeles, krējuma burciņas – šādas liecības upē bija kaudzēm. Izceltie atkritumi gan šokēja, gan radīja interesi par to, cik seni tie ir un kā tur nokļuvuši. Neskaitāmās pudeles un burkas ir liecinieces cilvēku nevērīgajai un vienaldzīgajai attieksmei pret vidi vairāku desmitu un pat simtu gadu garumā, taču tām noteikti ir arī savs dzīvesstāsts. Stikla taru lasījām maisos, taču nevienam necēlās roka mest to laukā. Radās ideja šīs pudeles uzticēt kādam, kurš zinās, ko ar tām darīt. Sazinājos ar Latvijas Mākslas akadēmijas profesori Ilzi Dūdiņu, un pudeles uzsāka savu ceļojumu mākslas pasaulē,” stāsta Mārīte.
Katrai no Svētes gultnes izceltajai pudelei ir sava vēsture. Pudeles slēpj stāstus par aizraujošiem notikumiem, kūsājošu dzīvi un arī traģēdijām, kas norisinājās Svētes pilī. Nevajadzīgās un traucējošās pudeles upē tika guldītas, slīcinātas, gremdētas un aizmirstas.
Svētes pils saimnieki Latvijas Mākslas akadēmijai nogādāja ievērojamu daudzumu atrasto pudeļu. Topošās mākslinieces, strādājot ar stiklu un pētot to, nonāca pie secinājuma, ka izstādīs neattīrītas pudeles, proti, saglabās tām dažādos kultūrslāņus. Izstādītās pudeles ir gan dabīgas, kultūrslāņa pilnas, gan krāsnī dedzinātas, gan paceltas augstākā līmenī, piemēram, tām piešķirot mūzikas instrumenta nozīmi.
“Tieši stikla elastīgums, kas mainās attiecīgas temperatūras ietekmē, pārejot no stingras substances šķidrā un pretēji, darbiem piešķir iedarbīgu garīgās transcendences simbolismu. Tie ir ar dzimšanu, nāvi un transformāciju saistīti simboli. Savukārt kultūrslāņa atstātās pēdas katram objektam piešķir savu raksturu, nedaudz atņemot stiklam raksturīgo dziļumu, caurspīdīgumu un vieglumu. Ar deformāciju, ūdens, uguns un laika savstarpējo mijiedarbību pēc “katastrofas” ir piedzīvotas brīnišķīgas sekas – pārdzimšana no jauna. Objekts ir “atvēries” sarunai,” komentē I.Apine.
Izstādē stikls runā arī ar skaņas niansēm, kas mainās no tā, vai tas ir kausēts, pārveidots, sadalīts vai savienots ar citiem materiāliem. Otro dzīvi tas piedzīvojis, kļūstot par mūzikas instrumentu, bet skatītājam tā būs iespēja nodoties mūzikas skaņām un varbūt pat kļūt par “komponistu”.
Izstāde apskatāma līdz 27. novembrim Mencendorfa namā, Rīgā, Grēcinieku ielā 18.
