Tā saka Oskars – Cīruļu ģimenes juniors – un saliek Mežacīruļu zemnieku saimniecības vēsturi pa plauktiņiem.
Tā saka Oskars – Cīruļu ģimenes juniors – un saliek Mežacīruļu zemnieku saimniecības vēsturi pa plauktiņiem.
No sākuma līdz šodienai
1993. gads
Marts
Tēvs paraksta fermas “Jaunspurģi” nodošanas un pieņemšanas aktu. Līdz ar to man, 6. klases skolniekam, diena sākas pulksten 4 no rīta ar darbu fermā. Jo tur jau strādā mani vecāki un brāļi.
Jūlijs
No labiekārtotas mājas pārceļamies uz dzīvi fermā.
Augusts
Mamma aiziet no skolas direktores amata. Viņa slauc govis, tirgo gaļu, vāra mums un strādniekiem ēst.
Decembris
Izremontēta kūts 50 govīm.
Un tā paiet četri gadi.
No mums novēršas draugi un radi. (“Cīruļi ir jukuši!”)
Tiek paņemti trīs lieli kredīti. Jo citas izejas nav!
1997. gads
Marts
Iegādāts jauns traktors – “John Deer”.
Jūlijs
Jauns labības kombains – “John Deer”.
Decembris
Esam “Sējēja” laureāti piena lopkopībā. Mūsu padarītais darbs tiek novērtēts.
1998. gads
Latvijas valsts 80. gadadienā mūs, trīs Zemgales stiprā zemnieka dēlus, intervē Latvijas televīzija. Jautājums visiem viens: kā jūtamies un kādi ir nākotnes plāni. Mēs visi atbildam: “Labi! Būsim zemnieki!”
Nākamie gadi paiet darbā.
Šodien sakām paldies saviem vecākiem:
Gatis, viņš izglītību ieguva ASV Mičigānā un šodien ir kopā ar mums domās,
Pēteris, zemnieks un tēva labā roka, es, Oskars, inženieris tehnologs.
Mums ir prieks un lepnums par savu ģimeni.
Visu laiku mums blakus ir stāvējis Dievs un labi, saprotoši cilvēki. Cilvēki, kas neliedza savu padomu, uzmundrinošu vārdu.
Tā bija īpaša diena – otrdiena, 9. decembris. Zaļenieku arodvidusskolas zālē puķēm rokās pulcējās vairāki desmiti gan savstarpēji pazīstamu, gan arī pasvešu cilvēku. Toties visi viņi bija pazīstami, mīļi, labi, saprotoši un vēl visādi nozīmīgi “Mežacīruļu” īpašnieku Cīruļu ģimenei. Un visi viņi bija aicināti uz “Mežacīruļu” zemnieku saimniecības 10. dzimšanas dienas un trīs SAPARD programmu realizēšanas pusdienām.
“Jūs varbūt brīnāties, kādēļ esat te salūgti,” mazliet šķelmīgi smaidot, teica saimnieks Juris, “bet mēs gan zinām, par ko jums gribam paldies pasacīt. Jūs esat mums vistuvākie cilvēki, kas ticēja, ka varam pilnībā mainīt savu dzīvi un sekmīgi saimniekot savos “Mežacīruļos”, jūs esat tie, kas saprata un nenovērsās, jūs pratāt īstā laikā labu vārdu pasacīt, jūs satiekot, seja nav jāsasprindzina smaidā, jūs esat mūs aizstāvējuši un balstījuši. Tas daudz ko dod, tam cenas nav, un tas paliek dvēselē. Lūk, par to arī jums mūsu paldies!”
Saimniecēm štovētos kāpostus laikam gan iznāca divreiz sildīt, jo arī ciemiņi gribēja vēl nepateiktos labos vārdus vieniem no spēcīgākajiem Latvijas zemniekiem pasacīt. Un izpriecāties, ka arī viņu labie darbi ir sajusti.
Pēc jubilejas pusdienām viesi brauca pašu saimniecību lūkot – kā tad tas viss tur kopā izskatās! Trīs realizēti SAPARD projekti – tā nav nieka lieta. Un jāatgādina, ka “Mežacīruļi” bija pirmā zemnieku sēta valstī, kurā iebrauca koši zaļais “John Deer” traktors. Tagad plašajā mašīnšķūnī gandrīz pusi telpas aizņem “John Deer” labības kombains, pašā viducī stāv sējmašīna, kas vēl vasaras sākumā bija viena no četrām visā Eiropā. Tā strādā neartā zemē un vienā reizē iesēj kā graudus, tā minerālmēslus. Aizsāktajā skābbarības tvertnē un gabaliņu nostāk stāv lopbarības paņemšanai un ievešanai kūtī vajadzīgie agregāti – gan skābbarības masas griezējs, gan salmu smalcinātājs, gan speciāls barības maisītājs un izdalītājs, par kādu savulaik pati saimniece bija priecājusies Holandes zemnieka sētā. “Mežacīruļos” tie ienākuši, SAPARD naudas “pastutēti”.
Kūtī, kur patlaban mitinās 230 govju, arī ir sava daļa SAPARD. Par to nopirktas simts melnraibas tīršķirnes teles, kas pamazām pierod jaunajās mājās. Šogad caurmērā no govs izslauktas 5,7 tonnas piena. “Pagājušajā gadā dabūjām 6,5 tonnas. Šis gads bija tāds draņķīgs,” saka Juris. “Valstī tikai sešām saimniecībām ir izdevies izslaukumu kāpināt.”
Arī kūtī viss iespējamais tiek mehanizēts, automatizēts un datorizēts. Govis staigā koši dzeltenās ar melnu kaklasaitēs, kas palīdz noteikt kā slaukumu, tā nopelnīto spēkbarības devu. Bet tas vēl nebūt nav viss. Saimnieks rāda pelēku vadu mučkuli virs durvīm pie sienas, kas arī esot kāda daļiņa vēl nepabeigta datorizēšanas darba. Tur nudien viss kustas, viss attīstās.
“Man kā zemniekam nozīmīgi ir bijuši divi laiki – Rāviņa laiks un Slaktera laiks,” saka Juris. “Tie bija lietišķi gadi, bez lišķībām. Slaktera laikā “Mežacīruļos” tika ievests Eiropas lauksaimniecības komisārs Francs Fišlers. Izstaigāja visu saimniecību, līdz pagriezās uz mani un prasīja – ņemšot es to SAPARD vai ne. Bet es mīņājos no vienas kājas uz otru un domāju: ņemt vai neņemt, ņemt… “Tu ņemsi, vai ne?” Fišlera kungs bija uzstājīgs. “Kā ta ne…” tā bija mana atbilde. Kurš tad traks pretosies Eiropas komisāram!”
Gluži jau bez pieredzes kredītu lietās Cīruļi nedzīvoja. Bankā aizņēmušies bija, bija arī parādus atdevuši. Un sajutuši, cik brīvi bez tiem var justies… Bet ne jau viegli tas nācis. Saimniecei Vijai, staigājot pa ministrijas un visādu iestāžu kabinetiem, bijis jābauda maz uzmanības un jādzird daudz nepelnītu vārdu. “Kundzīt, vai jūs maz zināt, kas ir lauksaimniecība?” nicīgi jautājusi kāda dāma lepnā Rīgas kabinetā. “Bet es nebūšu es, ja piekāpšos,” saka Vija. “Apcirtos uz papēža un pateicu: es jums to pierādīšu!” Tam, kurš pazīst “Mežacīruļu” saimnieci, par solījuma izpildīšanu gan nav jāšaubās.
Laiks skrēja. “Mežacīruļos” labību sēja, sienu pļāva, pienu slauca.
Taču saimnieki arvien skaidrāk izjuta, ka, neieguldot līdzekļus saimniecības attīstībā, pēc gadiem trim četriem viņi nonāks situācijā, kad no “Mežacīruļiem” maz kas būs palicis, nu katrā ziņā ne moderna piena lielražošanas saimniecība.
“2003. gada baisā vasara, kad saimniecībā grozījās vērtības par milzu naudas summām,” tā saka Juris. Un nevar īsti zināt, kā viņam tagad ir vairāk – rokās palikušā noguruma vai gandarījuma, ka viņi ar to tikuši galā.
“Darbdiena mums bija 18 stundu gara, divus mēnešus nebiju Jelgavā rādījies, muļļājos pa saviem “Mežacīruļiem”,” atceras saimnieks.
Bet nav jau pirmā reize un diezin vai pēdējā. Savus milzu darbus viņi visi uzņēmās, kad 1993. gadā Juris Cīrulis pārņēma fermu “Jaunspurģi” un ģimene pārcēlās dzīvot uz fermu. Govis, piens, siens, labība, gani, iekārtas, slapjdraņķis, sausums, kredīti… Šī droši vien varētu būt daļiņa no Cīruļu darbdienu sarunās biežāk lietoto vārdu vārdnīcas. Viņiem tas viss bija svarīgs un rūpēja. Līdz pat 1997. gadam piena lopkopība taču bija nerentabla nozare.
Bet, kamēr Cīruļi “stutēja” lauksaimniecību, no viņiem novērsās draugi un pat radi. Sak, ko tu ar tādiem ne visai normāliem draudzēsies. Taču viņi visi ir izturējuši. “Mežacīruļi” ir panākuši daudzos desmitos gadu kopto un “pucēto” Eiropu un droši var spiest roku turienes zemniekam. Cerams, ka tāda sarokošanās būs draudzīga un abiem vienlīdz noderīga.
“Mēs šodien esam laimīgi un lepni. Mēs varam apsēsties paši un pie svētku galda aicināt jūs, savus tuvākos draugus”, sacīja Juris Cīrulis, uzrunādamas saimniecības dzimšanas dienas un SAPARD svētku viesus. Un tie patiesi bija svētki.
Vai jums daudz ir gadījies redzēt jaunus puišus, kas saka: “Man ir prieks un lepnums par savu ģimeni!” Cīruļu lielie puikas tā saka.
