Baibas Sipenieces-Gavares Jāņu svinēšanas paraugs ir “Skroderdienas Silmačos”.
Līgosvētku priekšvakarā, 22. jūnijā, Jelgavas Uzvaras parkā skanēs TV3 koncerts “Līgo skaisti šovakar!”. Namamātes pienākumus uzņemsies Baiba Sipeniece-Gavare, kura jelgavniekus aicina ieskandināt svētkus kopā ar vakara viesiem – Jāni Streiču, Ievu Akurateri, Olgu Rajecku, Normundu Jakušonoku, Uldi Marhileviču, Jauno Jāņu orķestri, “Laimas muzykantiem”, brāļiem Auzāniem, Igauņu un Tihovsku ģimenēm, Normundu Rutuli, Artūru Gruzdiņu, Tautas deju ansambli “Lielupe”, Jelgavas koriem. Sarunā ar B.Sipenieci-Gavari – par darbu televīzijā un radio, par to, ka svētki jārada pašam un kāpēc ir vērts būt dzīvespriecīgam.
Citāda televīzija
Darbīgajā pirmssvētku laikā ar Baibu tiekamies pēc rīta ētera radio “Star FM” raidījumā “Zoopasta”. Radio viņai šis ir jau trīspadsmitais gads, taču plašāk Latvija ar humora izjūtu apveltīto un dzīvespriecīgo personību iepazina jau krietni agrāk – televīzijas raidījumos. “Cilvēki, kas strādā televīzijā, saprot, ka atrašanās kadrā ir saistīta ar daudziem noteikumiem. Tur ir dažādi apstākļi, arī tādi, kas nav atkarīgi no tevis paša, – teiksim, vēsturiskais moments. Man iegadījās ļoti labā laikā būt pareizajā vietā un satikt pareizos cilvēkus,” atceras B.Sipeniece-Gavare.
Viņas karjera televīzijā sākās līdz ar Andreja Ēķa veidotā kanāla “Picca TV” rašanos (abi iepazinās, strādājot pie A.Ēķa režisētās filmas “Ceļojums uz Tukumu”). “Veidojās jauna televīzija, kam vajadzēja būt pilnīgi citādākai, nekā bija pierasts padomju gadus. Andrejs negribēja, lai viņa televīzija būtu kā stagnācijas laikā – pareizas, saķemmētas diktorītes, katrs vārds desmit reižu izgājis caur cenzūru, katra tēma jau iepriekš sarunāta, nav nekādas negaidītības, dabiskas reakcijas. Viņš teica – man būs televīzija, un tu nāksi pie manis strādāt. Tiešām, pēc pusgada tika izveidota “Picca TV”. Es tur tīri labi iederējos un tīri labi arī jutos. Tas laiks, ko tur pavadīju, jaunam cilvēkam bija neatsverams. Tagad, ja jauns cilvēks grib strādāt televīzijā, viņam ir jāiet sarežģīts, garš ceļš, tas ļoti jāgrib, jācer uz savu caursišanas spēju, jābūt bezkaunīgam. Potenciāls tam visam man bija, bet man nevajadzēja to garo ceļu iet, mani paņēma uzreiz,” Baiba atminas.
Kurpe, kas der
Pēc desmit gadiem dažādos televīzijas raidījumos Baiba sāka apsvērt tālāko. “Vari rēķināties, ka ekrāns tevi vēl kādu laiciņu pacietīs, bet nu nomirt kadrā es negribētu,” viņa sev raksturīgajā veidā ironiski saka. “Domāju, ko vēl es varētu darīt šajā sfērā. Rakstīt diez vai, tāpēc ka piederu pie tiem cilvēkiem, kam uzreiz vajag redzēt rezultātu, un tur jābūt vārda māksliniekam tieši uz lapas. Tad es iedomājos, ka nebūtu slikti strādāt radio,” viņa atceras. Palaidusi domu kosmosā, taču bez kādas konkrētas darbības šajā virzienā. “Es visu laiku atliku sevis piedāvāšanu, un man šķita, ka gan jau kaut kā tas nokārtosies. Neticēju savām ausīm, kad man piezvanīja no šī koncerna (pašreizējās SIA “All Media Latvia” – red.) un teica – mēs taisām radiostaciju, mums vajag rīta cilvēkus, un gribam tevi uzaicināt uz provēm. Es tiešām biju pārsteigta, ka tā var notikt – tu palaid domu, un tā realizējas. Arī viss tas, ko pie sevis kādreiz dzīvē esmu cieši vēlējusies, ir piepildījies. Kādreiz varbūt nepietiek tikai ar domas palaišanu, vajag arī kaut ko darīt. Protams, radio ir bijuši dažādi mirkļi – kāpumi un kritumi, bet kopumā esmu ļoti priecīga par šādu iespēju. Tas izmainīja manu dzīvi diezgan stipri, kļuvu par rīta cilvēku,” atklāj B.Sipeniece-Gavare, atceroties – pašā sākumā ēters sākās sešos, kas nozīmēja celšanos četros. Lai gan viņai nekad nav bijušas problēmas ar mošanos, tas tomēr bija agri: “Es vairs nevarēju bērnam matus sapīt un palaist uz dārziņu, un šajā ziņā man ir nedaudz jādzird pārmetumi no meitas. Grieta šogad beidz 12. klasi, un visu skolas laiku viņa mani no rītiem nav redzējusi. Nekad no rīta viņu neesmu vedusi uz skolu, drīzāk bijis otrādi – viņa brauc man līdzi uz radio, un tad es viņu aiztransportēju uz skolu ar taksi.”
Baiba arī uzsver – ļoti svarīgi, ar ko jāstrādā kopā: “Man ir ļoti paveicies, ka mans rīta kolēģis ir Jānis Romanovskis. Ir bijuši ļoti dažādi partneri ar dažādiem raksturiem, un tas nosaka atmosfēru. Ir bijis arī tā, ka apsveru domu par iešanu prom, jo vairs nav komfortabli tajā vidē un nevaru sevi uzturēt tik labā formā. Pirmais rīts, kad sāku strādāt kopā ar Jāni, bija tāds, ka beidzot esi atradis kurpi, kas tev der – ne spiež, ne ir par lielu.”
Televīzijas un radio personība atzīst – viņai ļoti patīk strādāt radio. “Tur ir tā vajadzīgā dzīvība iekšā. Televīzija patlaban pārdzīvo ļoti sarežģītu periodu – visu ir pārņēmis internets. Vēl vecajiem cilvēkiem piemīt inerce, ja ne visu dienu, tad vismaz vakarā skatīties televizoru no ziņām līdz izklaides programmai. Man varbūt ir daži paziņas, kas ir tik konservatīvi, pārējie jau dzīvo internetā, mani ieskaitot. Bet radio vēl ir tas ieraduma spēks. Protams, tagad ir “Spotify”, un ir ērti visādas ierīces saslēgt ar mašīnu un klausīties, ko gribi, tomēr rīti ir tas cēliens, kad cilvēkam vajag kontaktu ar dzīvu cilvēku, savu informatīvo rīta devu. Un, ja viņa dzīves uzskati un humora līmenis sakrīt ar tiem rīta cilvēkiem, kas strādā radio, varam teikt, ka vēl esam derīgi. Televīzijai jāsaprot, ka tagad ir pārmaiņu laiks, un, ja tu nemainīsies, nespēsi transformēties un iekļūt tajā interneta vidē, pats būsi vainīgs.”
Jāsapņo lieli sapņi
“No vienas puses, jauniem cilvēkiem šodien ir grūtāk sākt strādāt televīzijā, bet, no otras puses, – taisi savu kanālu! Ja man šodien būtu 18–19 gadu un es būtu tajos pašos apstākļos, kuros biju (mamma – agronome, tētis – jau miris, audžutētis – automehāniķis, un faktiski viss, ko viņi man varēja dot, bija nedēļas nogalēs veļasmašīna, silts ūdens un kādi pārtikas krājumi, varbūt kāda kabatas nauda. Bet ātri sapratu, ka esmu pieaudzis cilvēks un pašai ir jāsāk rūpēties par savu kabatas naudu), nevis man būtu vecāki ar neierobežotām spējām, domāju, es noteikti izmantotu interneta iespējas, simt punkti būtu “jūtūbere”. Man gribējās, lai mani dzird, lai mani redz. Laiki mainās, tehnoloģijas mainās, bet joprojām pasaule piederēs tiem, kas ļoti gribēs kaut ko sasniegt,” pārliecināta B.Sipeniece-Gavare.
Kad televīzijā ienāk praktikanti, viņa tos uzmanīgi vēro. “Kad mēs bijām jauni, tā gribējām strādāt! Vai nu bijām izslāpuši pēc jaunās dzīves, vai bijām zem padomju vāka tik ilgi turēti, bet, kad tas nāca vaļā, bijām neapstādināmi, strādājām dienu un nakti, viss mums patika. Tāpēc savam bērnam, kurš beidz skolu, saku – ja tu kaut ko dzīvē gribi sasniegt, lai arī tā ir visutopiskākā lieta, tu to vari, bet ir jāgrib. Ir ļoti jāgrib! Vispār jaunietim nepiestāv tā – tagad es lēnām piecelšos, aiziešu, iesniegšu dokumentus augstskolā, varbūt es viņiem būšu derīgs, tad apskatīšos, vai es vispār to gribu. Jaunietim ir jāiet – ja tevi izmet pa durvīm, kāp pa logu vai pa skursteni! Tev visādos veidos jāpierāda, ka tam jābūt tieši tev un, ja tas nebūsi tu, tad nebūs pasaules. Jāiet ar tādiem lozungiem, jo jaunajiem ir iedota enerģija. Viņiem jābūt tiem, kas ar buldozeru grib visu nolīdzināt un no jauna uzbūvēt. Varbūt nevajag katram stāstīt savu sapni, bet vajag sapņot lielus sapņus un nevajag sapņot sekli.” Baiba piebilst – vistrakāk ir tad, kad gribas kļūt vienkārši slavenam. “Diemžēl to šīsdienas tehnoloģijas arī piedāvā, bet gan jau tās sēnalas no graudiem tiks pasijātas nost. Droši vien laiks izdarīs kādas brīnumu korekcijas, par kurām mums nebija nekādas nojausmas.”
Noslēpums komandā
Gadu gaitā B.Sipeniece-Gavare piedalījusies daudzos televīzijas projektos, taču viņai pašai mīļākais ir “Dziesmu duelis”, kurš pirmo reizi tika raidīts pirms gadiem vienpadsmit un šosezon, svinot TV3 divdesmito jubileju, atgriezās pie skatītājiem. Pārtraukumam bija objektīvi iemesli – beidzās raidījuma licence, un “beidzās” arī “dziedāt spējīgie un atraktīvie” dalībnieki. “Kad tavā dzīvē notiek kaut kas foršs, gribas, lai tas nekad nebeidzas. Lai cik nebūtu smagi, visām lustīgām ballēm reiz pienāk gals, lai pēc tam viss atkal sāktos no gala. Man tā sāpēja sirds, un cilvēki tik ilgus gadus nāca klāt un prasīja, vai nebūs kādreiz atkal, teicu – es pati gaidu. Kad man paziņoja, ka atkal tiks filmēts “Duelis”, aiz priekiem palēcos līdz griestiem. Nevaru pateikt, kā tas ir no skatītāja puses, bet man ir milzīgs prieks un gandarījums. Un es arī saprotu, kur ir tas noslēpums, – veiksmīgajā komandā. Tieši tas, ka tur sēž Jakušonoks, Marhilevičs, ir Elita (modes māksliniece Elita Patmalniece – red.). Pēdējos četrus raidījumus Marhilevičam bija problēmas ar veselību, un viņa vietā nāca Kārlis Lācis. Viņš ir brīnišķīgs, ģeniāls, bijām ļoti priecīgi, ka viņš tika, tomēr Marhilu aizstāt nevar. Uldim ir tas, ko “Trīs runčos” dzied pēdējais – “man nav, kas jums reiz bija, bet ir, kas jums vairs nav”. Ja katram no mums Dievs pirms laišanas uz zemes varbūt tikai ar pirksta galiņu pieskāries (kādam vispār nav pieskāries), tad Uldi viņš ir trīsreiz pirms tam nobučojis. Uz viņu skatoties, saproti, ko nozīmē talants, prieks, enerģija! Tas viss kopumā rada to, ka mums, raidījuma vadītājiem, pašiem patīk, un gribas cerēt, ka daļa no mūsu prieka aiziet arī līdz skatītājam.”
Gan Uldis Marhilevičs, gan Normunds Jakušonoks Līgo priekšvakarā būs sastopami Jelgavā. “Jelgavas koncertā gribam iedot to labo sajūtu, kā vajag svinēt. Mums ir jāiemācās svinēt Jāņus, neviens mūsu vietā to nedarīs. Lai neapvainojas Lāčplēša diena, neatkarības dienas vai Ziemassvētki, bet domāju, ka Jāņi vienai lielai Latvijas iedzīvotāju daļai ir galvenie svētki. Mums ir jāmāk novērtēt – ne lietuviešiem, ne igauņiem, ne krieviem, ne somiem (mūsu ģimenes Jāņi bieži vien ir ļoti internacionāli) tādu nav, un viņi mūs apskauž, ka varam noturēt šo tradīciju, kas mums ir jānodod saviem bērniem, lai viņi pēc tam to nodotu tālāk un tas nebeigtos itin nekad. Viena brīnišķīga baltkrieviete man teica – viņai ir ļoti žēl, ka ar saviem bērniem vairs nerunā baltkrievu valodā. Viņai bija grūti to teikt, bet viņa uzskata – brīdī, kad mamma vairs nedzied bērnam šūpuļdziesmu savā dzimtajā valodā, valoda ir mirusi. To vajag atcerēties – arī par svētkiem. Tas ir traki, ja tautas galvenie svētki ir saistīti ar karu un nokaušanu. Tai tautai, kurai ir svētki, kas nav saistīti ar vēsturiskiem notikumiem, bet saistīti tradīcijām, laika griežiem, kad vari priecāties par to, ka gads atkal pagriežas uz saules pusi, ir Dziesmu svētki, – tai tautai vēl ilgs mūžs priekšā. Ļoti žēl to Eiropas tautu, kuras ir jau nonivilējušās, kuras savus tautas svētkus jau uzskata par pagājību.”
Gribas kā Silmačos
Pasākuma saimniece priecājas, ka koncerts Jelgavā būs tieši 22. jūnijā, nevis pašā Līgo vakarā. “Tas iedos tādu pareizo “štimungu”, un tālāk jau tu vari svinēt svētkus pats. Visu bērnību jutu, ka kaut kas nav tā, kā vajag. Gribēju Jāņus kā “Skroderdienās”, kad uz Silmaču mājām nāk Dzelzkāji un Vanagi, visi dzied, apkārt notiek visādas lietas. “Skroderdienu” modelis man visu bērnību bija acu priekšā. Kas manā bērnībā notiek 23. jūnijā? Tie ir visdziļākie padomju laiki, mamma izcepusi pīrāgus, daudzdzīvokļu mājā trepes tiek izrotātas ar meijām un puķēm. Pienāk vakars, visi noiet uz parku, kur ir milzīgs ugunskurs, pieaugušie saklāj deķus un strauji piedzeras. Paskan Līgo dziesmas, labākajā gadījumā ir folkloras ansamblītis, pūtēju orķestris vakara gaitā obligāti savā starpā sakaujas. Tad visi gaidīja, kad vietējais alkoholiķis lēks pāri ugunskuram un iekritīs tajā, kas katru gadu arī notika. Faktiski ar to arī viss beidzās. Un tad es domāju – nevar būt, ka tā ir tā Jāņu svinēšana! Kur tad paliek viss tas skaistums?! Vai tiešām tas ir tajā pagātnē? Gadiem ejot, sapratu, ka neviens taču nenāks un tavā vietā neko nedarīs, tev svētki jārada pašam. Mani laikam tur augšā kāds uzklausīja un teica – re, kur tev laba vieta. Kad iebraucu vīra lauku māju sētā, ieraudzīju savu sapņu līgošanas vietu un sapratu – te, tieši te tas viss var notikt! Es biju kā tāds aptracis teātra režisors, kuram beidzot iedots teātris un skatuve – ņem, daries!” Baiba dalās toreizējās sajūtās.
Pirmais svētku svinēšanas nosacījums bija atbilstošs apģērbs. “Nedrīkstēja nākt džinsos un gumijniekos – kā ērtāk, lai odi nekož. Ja nav tautastērpa, tad meitenēm vismaz ir garie brunči, vīriešiem jābūt baltam kreklam. Lēnām to visi sāka uztvert ļoti nopietni. Pirmajā gadā, piemēram, tautastērpi bija pieciem sešiem, manu ģimeni ieskaitot, bet jau nākamajā gadā kāds bija aizņēmies no deju kolektīva, pēc tam pats uzdarījis. Tagad mums pilnīgi visiem ir tādi tērpi. Kam nav, tas jūtas slikti, ka nav apģērbies atbilstoši pasākumam. To darīt var katrs, nav jābūt milzīgai mājai. Piemēram, klasesbiedrs stāstīja, ka viņu daudzdzīvokļu māja svin dārzā – zaļumos saklāj galdu, visu nakti dzied, vīriešiem jābūt baltam kreklam. Tas man šķiet ārkārtīgi simpātiski. Nav jābūt šovbiznesa pārstāvim vai ļoti turīgam cilvēkam, lai noorganizētu svētkus. Tu pats vari tos sev sarīkot! Un, kad svētki atbrauc līdz tavai pilsētai, ja tu vēl līdz tiem neaizej, ko tad sūdzies, ka tev dzīve grūta?” tā B.Sipeniece-Gavare.
Jāiemācās priecāties par dzīvi
Viņa uzsver – dzīve vienmēr bijusi grūta un tāda tā arī paliks, ja cilvēks to tā grib uztvert. “Man šķiet, mēs neesam dzīvojuši tik labi kā tagad – vari aizbraukt uz jebkuru pasaules valsti, vari ieiet veikalā, un tev ir pilni plaukti. Jā, ir grūti veciem ļaudīm un cilvēku grupām, kas nespēj reaģēt laikam līdzi (es runāju par tiem, kam ir galva, rokas un kājas), bet vienmēr ir bijis tā, ka kādam iet labāk, kādam sliktāk. Var jau būt, ka piedzīvosim vēl labākus laikus, un lai Dievs dod – lai man nebūtu jājūtas neērti sirmgalvju priekšā, ka viņiem jāiztiek ar to, kas viņiem ir. Bet man ir arī cits piemērs – mana mamma, kurai ir 78 gadi. Viņa nekad nav sūdzējusies, nekad nav lamājusi valdību, ka visas nelaimes no turienes. Viņa ir cilvēks, pēc kura vajadzētu līdzināties – ārkārtīgi darbīga, nekad nav sevi tik zemu vērtējusi, lai pateiktu, ka šis laiks nav viņai piemērots. Manuprāt, tā ir ļoti liela Dieva dāvana (ja nav dota kā dāvana, pašam jāizkopj) – mācēt dzīvot tajā laikā, kurš tev ir piešķirts. Cita tev nebūs, un nevajag dzīvot pagātnē. Mani kaitina runas, ka padomju gados visiem bija labi, bija bezmaksas izglītība, medicīna. Bet kas tā par izglītību – marksisms-ļeņinisms –, un kāda tam bija jēga? Cilvēks bija kā mērkaķis, būrī turēts un pa spraugu ar banāna mizu barots. Ja saki, ka tev ilgstoši neiet (jo cilvēka dzīve ir uzbūvēta ar kritumiem un kāpumiem, lai zinātu, kā ir, kad ir prieks un kad bēdas), tad tā, visdrīzāk, ir paša vaina. Cilvēkiem jāiemācās priecāties par visu. To it kā nevajadzētu mācīties, tāpēc ka tas cilvēkam ir dabiski dots, bet ir tādi, kuriem faktiski ar varu ir jāmācās priecāties par dzīvi. Nevis visur redzēt slikto, bet ieraudzīt foršās lietas sev apkārt. Ja atgriežamies pie līgošanas, mēģināsim piešķilt to dzirksteli, mudināsim cilvēkus ieraudzīt īstās krāsas, nevis redzēt melno un pelēko, kurām arī dabā ir vieta. Pašlaik daba spēlē to pašu priecīgāko melodiju, mums ir iedota brīnišķīga vasara. Ja vien nav notikusi kāda traģēdija, neredzu iemeslu, kāpēc šajā brīdī nebūt priecīgam.”
Arī savas meitas un jauniešus, ar kuriem tikusies, Baiba mudina būt dzīvespriecīgiem. “Ja ne kā citādi, tad vismaz izdevīgi tas ir,” viņa smej. “Cilvēkiem gribēsies ar jums būt kopā, piedāvās dažādas iespējas. Esmu bez nevienas kapeikas pie dvēseles apceļojusi pasauli tikai tāpēc, ka mani ir ņēmuši līdzi kompānijā, kad kāds netiek. Dzīvesprieks ir viena superīga valūta! Tā kaut ko dod, bet ir jāiemācās to izmantot. Nav tā, ka es katru rītu mostos, it kā būtu pudeli šampanieša izdzērusi. Bet sliktā oma kopā ar rīta higiēnu jāatstāj vannasistabā, sabiedrībā jāiziet formā.” Viņa dzīvē redzējusi tādus piemērus, kad šķiet – pašai nav nekādu iemeslu par kaut ko sūdzēties. “Darbs mani bieži vien saved kopā ar cilvēkiem, kuriem, pēc idejas, būtu ļoti jāapvainojas uz likteni. Taču viņi ir dzīvespriecīgi un stipri. Un tad tev liekas, ka tu vispār nevienu mirkli nedrīksti sūdzēties par savu dzīvi, tāpēc ka tas, bez rokām, ir iemācījies vadīt mašīnu, bet tas, bez kājām, – iemācījies dejot, un viņš nevienu nevaino.”
Tāpat kā tūkstoši citu Latvijas iedzīvotāju, arī Baiba šovasar piedalīsies Dziesmu svētkos – Latvijas Universitātes absolventu kora “Jubilate” sastāvā. “Agrāk es dziedāju dažādos koros, un nu man atkal ir jāmācās būt daļai no kora. Ļoti izbaudu kora dziedāšanu un to pacilātību, kas valda pirms Dziesmu svētkiem. Esmu bijusi Dziesmu svētkos, zinu, ar ko vajag rēķināties. Jāmāk pieslēgties pareizi un paņemt no tā pasākuma to, ko tev vajag, nevis atkal kārtējo reizi gaidīt, vai mani kāds izklaidēs, vai viss būs tā, kā man ir ērti. Nē, ir jābūt tai sajūtai, ka es nāku, lai kādam ar prieku kaut ko dotu un no tā vēl dabūtu baudu. To esmu iemācījusies šo gadu laikā, vadot raidījumus un pasākumus.”
