Marikai Matvejevai sākušies sievietes labākie gadi – ir ģimene, abas meitiņas paaugušās. Viņas darba rezultāti ir redzami un dzirdami.
Marikai Matvejevai sākušies sievietes labākie gadi – ir ģimene, abas meitiņas paaugušās.
Viņas darba rezultāti ir redzami un dzirdami.
Marikas dzīve nav iedomājama bez mūzikas. Jau piecus gadus viņa ir Jelgavas 4. bērnudārza muzikālā audzinātāja, un martā pilsētas kultūras namā prezentēja viņas grāmatiņu ar bērniem komponētām dziesmiņām.
Skola un akordeons
– Mana dzimtene ir Ukru, Bukaišu, Bēnes, Auces krustojumā, – saka Marika Matvejeva.
Astoņgadīgo skolu viņa pabeidza Bukaišos, bet piecreiz nedēļā brauca uz 30 kilometru attālo Auces bērnu mūzikas skolu.
– Man gāja visādi. 5. klasē pat gribēju mūzikas skolu pamest, jo ļoti nepatika spēlēt akordeonu. Tomēr pabeidzu – kad jau mācījos 9. klasē. Gribēju studēt Jelgavas mūzikas vidusskolā kordiriģēšanu, – atceras Marika.
Ieraksts – kora mākslinieks
Mācoties jau 4. kursā, Marika ar skolas biedrenēm nolēma piedalīties Akadēmiskā kora rīkotajā konkursā un brauca uz noklausīšanos Rīgā. No daudzajiem pretendentiem, kuri bija sabraukuši no visas Latvijas, izvēlējās vienu – Mariku.
– Kad man pateica, ka esmu uzņemta, nobijos. Es braucu uz Rīgu ar draudzenēm un viena palikt tur negribēju. Turklāt vēl vajadzēja Jelgavas vai vismaz Dobeles pierakstu. No saviem laukiem uz Rīgu es nevarēju izbraukāt. Tad skolotāja Aija Grūtupa mani pierakstīja savā mājā. Rīgā kopmītnēs atradās vietiņa, un manā darba grāmatiņā parādījās ieraksts – kora mākslinieks. Tas jau bija 1989. gads, sākās pārmaiņu laiks.
Kopā ar Akadēmisko kori Marika izbraukāja jau brūkošo Padomju Savienību. Mamma pat žēlojusies, ka biežāk meitu redz televizorā, nevis mājās.
Ir bijuši daudzi skaisti un neaizmirstami sarīkojumi. Piemēram, trīs koncerti Maskavā. Tajos E.L.Vebers diriģēja savu Rekviēmu un solo dziedāja viņa sieva Sāra un Ingus Pētersons.
Skolotājas vieta ar dzīvokli
Marikai apnika daudzās koncertturnejas, un viņa atcerējās, ka pirms Rīgas posma bija aizrunājusi darbu Garozas pamatskolā. Skolotājas vieta vēl izrādījās brīva. Skolotājiem bija uzcelta dzīvojamā māja, un Marika tika pie sava vienistabas dzīvoklīša.
– Visu mūžu biju samierinājusies ar internātu, kopmītnēm, īrētiem dzīvokļiem. Un tagad man piedāvāja vietu ar dzīvokli! Sāku strādāt skolā, iepazinos ar Raimondu. Apprecējāmies, piedzima abas meitas – Ramona un Simona. Tā visi «čupiņā» dzīvojām savā vienistabas dzīvoklītī, vēlāk to samainījām pret lielāku. Viss būtu ļoti labi, tikai darba palika aizvien mazāk. Vīram pastāvīga darba nebija, bērnudārza arī. Izlīdzējāmies kā pratām – viena meita – vīram līdzi uz darbu mežā, otra – man skolā. Tad vīra vecvecāki aicināja dzīvot pie viņiem Jelgavā.
Atpakaļ Jelgavā
Matvejevu ģimene pirms pieciem gadiem sāka dzīvot Raimonda vecvecāku mājiņā, un atkal bija jāmeklē darbs.
Atceras 4. bērnudārza vadītāja Zinta Strika:
– Iepriekšējā dienā bērnudārza muzikālā audzinātāja iesniedza atlūgumu, un Marika nāca meklēt darbu. Man bija trīs noteikumi. Pirmais: jāvada bērnu un bērnudārza darbinieku ansambļi. Otrais: jāprot dejot, lai varētu bērniem nodarbībās ierādīt dejas un rotaļas. Trešais: dārziņā jāstrādā līdz pensijai. Marika noteikumiem piekrita un strādā tajā jau piecus gadus. Tā kā pirms tam viņa bija skolotāja, sākumā gāja grūti. Taču Marika ļoti ātri uztver visu jauno, uzklausa padomus. Kad braucam apskatīt citus dārziņus, Marika vienmēr ir līdzi un labprāt pārņem jaunas, interesantas idejas.
Par Marikas darba kvalitāti liecina viņas audzēkņi, kuri ir iestājušies specializētajās mūzikas klasēs, un daudzie pasākumi, kurus papildina gan bērnu, gan sešu dāmu ansamblis.
– Dziedam dziesmas, kuras mums patīk. Bērniem tās ir melodiskas, ar saprotamiem tekstiem. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc tapa «Dziesmeles bērniem». Arī pieaugušo ansamblī izpildām sev tuvas dziesmas, piemēram, Imanta Kalniņa komponētās. Ja sveicam jubilāru, tad noskaidrojam, ko viņš labprātāk klausītos, – stāsta Marika.
Arī kora «dzinulis» joprojām ir Marikai iekšā. Tagad tas ir nesen darbību sākušais Skolu valdes koris, kuru diriģē Gunta Paškovska.
Par vaļaspriekiem un vājībām
Ikdiena Matvejevu ģimenē ir diezgan noteikta. Marikas un Raimonda darbs (viņš ir dažādu kārtīgu vīriešu amatu pratējs) saistās ar bērnudārzu. Simona un Ramona mācās 4. pamatskolas 1. un 2. klasē ar muzikāli estētisku novirzienu. Meitenes ir patstāvīgas, un divreiz nedēļā, rokās saķērušās, pašas iet uz ansambļa «Žagatas» mēģinājumu. Pirmdienās pēc tā viņas satiek mammu, kurai ir beidzies kora mēģinājums. Par sava vīra vājību Marika uzskata trīs lietas – dārzu, mežu un upi. Pašai patīk kulinārija, adīšana un izšūšana, ko viņai iemācījusi vīramāte.
– Es ilgi neadīju, jo adīja mamma un trīs māsas. Bet tad pēkšņi sapratu – jāada. Tas laikam bija kaut kur dziļi ieprogrammēts. Man patīk taisīt ēst, bet vēlams, lai es būtu viena. Kad dzīvojām Garozā, turēju govi un cūku. Pati kūlu sviestu, tas man negaršoja, bet ar to gandrīz katru dienu cepu kūku, – atzīstas Marika.
Šodienas realitāte ir tāda, ka bērnudārzā var strādāt tikai entuziasts un labestīgs, bērnus mīlošs cilvēks. Lielu naudu nopelnīt tur vēl ilgi nevarēs. Bērnudārzam tas būtu ļoti liels zaudējums, ja Mariku Matvejevu kāds aizvilinātu citur. Laikam arī tāpēc spēkā ir vadītājas Zintas Strikas trešais noteikums.
