Nama vārtu rūmē iespiedies Ziemassvētku vecītis sarkanā mētelī ar baltām maliņām un mici galvā lūdz ziedojumu – tas ir viens no kadriem, ko pagājušajā nedēļā noknipsēju vienā no Briseles gājēju ielām. Kur svētki, tur nauda. To zina arī paši zemākie. Tiesa, ubadziņu Ziemassvētku vecīša tērpā mūsu pusē nebiju redzējis. Pirms svētkiem veicot «Zemgales Ziņu» portāla lasītāju aptauju, atklājās, ka apmēram piektdaļa dāvanas nepirkšot, sestajai daļai tēriņi pārsniegšot piecdesmit latu, pārējie sarindojās pa vidu abiem šiem poliem.Lidotājs un rakstnieks Antuāns de Sent-Ekziperī ir atstājis mums aforismu: «Ir tikai viena patiesa greznība – cilvēciskas attiecības starp cilvēkiem.» Tātad pats vērtīgākais, ko mēs cits citam varam dāvināt, nav kaut kas materiāls, bet gan uzmanība un laiks. Ja esi nopircis bērnam spēļu kasti, bet tev reti pietiek laika paspēlēties un aprunāties, tāda dāvana ir nieks, lai arī cik tā veikalā maksātu. Pašironiski pasmaidot, saku, ka esmu mācījies no ļoti augstiem dižgariem. Proti, līdzīgi kā Romas pāvests, prezidenti un premjeri Ziemassvētkos, gadu mijā jau gadus desmit rakstu savu vēstījumu «pilsētai un pasaulei», kurā apdomāju, kā aizgājis aizvadītais gads, kā esmu tērējis dieva Dieva doto žēlastības laiku. Kad sarakstītais elektroniski izsūtīts tuviniekiem, bieži vien saņemu atsauksmes. Adresāti novērtē to, ka esmu uzticējis savas domas un sveicienam tērēta kāda stunda. Tomēr laikam ir svarīgi arī tas, lai svētkos saņem kaut ko tieši tev adresētu. Kāds tuvs cilvēks, ar kuru vai ikdienu sarakstos elektroniski, parasti Ziemassvētkos pa pastu atsūta asprātīgu pašgatavotu un tieši man adresētu apsveikuma kartīti. Tādam atdarināšanas vērtam paraugam izmantot pasta pakalpojumus šodien jau būtu par vēlu. Taču varbūt tomēr varam vēl paspēt kaut ko ļoti personīgu un neatkārtojamu cits citam un šiem svētkiem radīt.
