Ir mirklis pirms Svētvakara. Ja pārdomāju, kā, gadiem ejot, mainījusies mana Svētvakara izjūta, tad tā ir tāda interesanta retrospekcija…
Ir mirklis pirms Svētvakara. Ja pārdomāju, kā, gadiem ejot, mainījusies mana Svētvakara izjūta, tad tā ir tāda interesanta retrospekcija… Pirmā Ziemassvētku īstenība manī ienāca caur vecu, mazliet padriskājušos fotogrāfiju. Man tur ir gads un trīs mēneši, un es, sevī iegrimusi, nopietni cenšos salikt kādu koka tornīti. Eglē sakārtas omes ceptās piparkūkas un konfektes ar garām bārdām. Drošība, ko sniedza vecāku un vecvecāku tuvums ar omes vēl no pirmajiem laikiem līdzkoptajām tradīcijām cauri gadu gadiem. Ziemassvētku mājas. Tur tajā namā svētki mājoja ļoti ilgi. Nekur citur nebija. Citur tos meklējot, nekad neatradu.
Mainījās paaudzes, līdz ar to arī svētku izjūta manā bērnības namā. Kaut kā būtiska sāka pietrūkt pat tur, kur lielajā vēsajā istabā gadu gadiem ienestā lielā egle no skaistā Kurzemes meža smaržoja tik labi. Tās dziļās Svētvakara izjūtas saistībā ar Kurzemi ir pārtrūkušas. Vietā nācis kas cits.
Vai to varētu saukt par brieduma attieksmi pret Ziemassvētkiem? Varbūt. Tomēr lielais vecais dāvanu maiss, kas smaržoja mazliet pēc klēts un labības, ir vērtība, ko nevar iegādāties ne par kādu naudu, tāpat kā atziņu, ka Jēzus Kristus vakar, šodien un mūžīgi. Simbolos runājot, “jaunā derība” ar šo laiku manī ir “vecās derības” turpinājums. Mēs jau katrs sevī piedzīvojam šo vecās un jaunās derības laiku satikšanos. Mēs visi pāraugam no Vecās Derības bauslības (no vecāku nospraustajiem – drīkst un nedrīkst) uz Jaunās Derības – “viss tev der, bet nekas tevi nedrīkst kalpināt”.
Pa cilvēka personiskā brieduma kāpnēm kāpjot arvien augstāk, mēs ejam uz pilnību. Apstāšanās ir nepieciešama, lai atšķirtu jauno no vecā, labo no ļaunā, savējo no svešā. Neviens cits mūsu vietā nedzimst un nemirst. Starplaikā mēs esam tik dzīvi, cik paši izvēlamies būt. Tas nav asinsrites un sirdspukstu jautājums vien. Ir kaut kas tāds, kas mūs aicina svinēt Ziemassvētkus. Katru gadu no jauna arvien vairāk esam aicināti sevī formulēt, kas tas ir un kas tas nav.
No bērnības atmiņām un pārdomām, pārceļoties pieauguša cilvēka svētku svētīšanas mirklī, gribētos tikai vienu – lai gods Dievam augstībā un cilvēkiem labs prāts. Gribas mīlēt, no sirds mīlēt savus tuviniekus, iepriecināt ar svētku dāvanām, bet sevi pašu – ar pīrāgu cepšanu tā ap Zvaigznes dienu. Jau vairākus gadus atļaujos cept pīrāgus manas mirušās vecāsmātes dzimšanas dienā – 6. janvārī. Tad ir īstais laiks, ja svētku drudzis, kas saistīts ar mielastu, ir saprātīgi organizēts, tad janvāra klusais sastingums mudināt mudina ķerties pie pīrāgu cepšanas.
Lai priecīgi un mīļi svētki jums visiem un mums visiem!
