Naktī no otrdienas uz trešdienu pareizticīgo baznīcu zvani vēstīja, ka arī šīs reliģiskās konfesijas ļaudīm pienākuši Ziemassvētki.
Naktī no otrdienas uz trešdienu pareizticīgo baznīcu zvani vēstīja, ka arī šīs reliģiskās konfesijas ļaudīm pienākuši Ziemassvētki. Īsi pirms svētku dievkalpojuma “Ziņas” viesojās Valgundes Svētās Trīsvienības Sergija sieviešu klosterī.
Svētvakars bija mierīgs un vēss. Aiz egļu galotnēm mirdzēja zvaigznes. Pie autostāvvietas klostera vārtu priekšā vēl neviena nebija. Valgundes klosteris ir viesmīlīgs katram nācējam. Nav tik svarīgi, kāda ir tava ticība, ja tikai tiešām tevi interesē kalpošana Dievam. Ja gribi ko publicēt presē, tad gan jāzvana uz Rīgu un jālūdz atļauja klostera priekšniecei Magdalēnai. Klosteris ir it kā sadalīts divās daļās – galvenā ir Rīgā, bet mežā Valgundes pagastā atrodas atsevišķa klostera filiāle. Māte Magdalēna, uzklausījusi “Ziņu” lūgumu, laipni deva atļauju. Savukārt Valgundes filiālē vecākā klostera māsa Pantelejevna mums ar fotokorespondentu norīkoja gidi māsu Tihonu, kas tad nu stāstīja par pienākušo Kristus dzimšanas dienu.
“Nedomājiet, ka mums būs kādas ārēji krāšņas svinības,” teica vienkāršā melnā mūķenes apģērbā tērptā māsa Tihona. Tomēr zināmas atšķirības no parastās ikdienas ir redzamas. Pirmkārt klostera centrā ar lampiņu virtenēm rotātā egle. Tā, šķiet, ir augstāka par to, kas jelgavniekus priecē Hercoga Jēkaba laukumā, un pats galvenais – egle ir dzīva. Tā tur aug. Divas mazas nocirstas eglītes atrodas arī pie altāra Joanna – Ļestvečņika guļkoku baznīciņā. Jautāju māsai Tihonai: “Kāpēc tad svētku dievkalpojums nenotiek Spasas – Preobraženskas mūra baznīcā, kas uzcelta 1899. gadā un izskatās lielāka par desmit gadu vēlāk uzbūvēto koka baznīcu?” Mūķene pasmaidīja un skaidroja to ar optisku mānu. Jā, mūra baznīca, kas, starp citu, tapusi no tuvākās apkārtnes uzņēmēju ziedotajiem ķieģeļiem, ir augstāka un izskatās lielāka, taču patiesībā ietilpīgāka ir koka baznīciņa. Tā man atgādina reiz Aizbaikāla pilsētā Čitā redzēto pirmo Krievijas demokrātu dekabristu izsūtījumā būvēto dievnamu. Kokam ir tāds īpatnējs dvēseles siltums.
Astoņdesmito gadu beigās gan bijusi doma būvēt Valgundes klostera teritorijā lielāku baznīcu, taču tā palikusi neīstenota. Lielais ekskursantu, svētceļotāju pieplūdums, kas bija vērojams astoņdesmito gadu beigās, tagad norimis. Tas izskaidrojams vienkārši: padomju laikā Rīgā un Valgundē bija viens no četriem visā impērijas teritorijā saglabātajiem sieviešu klosteriem (vēl divi atradās Ukrainā un viens Igaunijā), bet drīz ar garīgo atmodu Krievijā daudzviet atjaunojušies komunistu slēgtie klosteri un Valgunde kā tālu svētceļojumu vieta zaudējusi savu nozīmi. Gados jaunākās klostera māsas ir tepat no Baltijas.
Ziemassvētku nakts dievkalpojumā Valgundes klosterī parasti ierodas viesi, un tad baznīca ir pārpildīta. Kalpošana gan Ziemassvētkos, gan Lieldienās sākas tieši pusnaktī, beidzas ap trijiem četriem no rīta. Tad ir svētku mielasts ar diviem galdiem – viens klostera iemītniekiem, otrs – viesiem. Galda klāšanu vērot un fotografēt mums neiznāca. Māte Pantelejevna uzskatīja, ka tas klostera māsas pārāk uztraukšot. Jāpiebilst, ka četras nedēļas pirms Kristus dzimšanas klosterī stingri tiek ieturēts gavēnis. Par alkoholu nav ko runāt, arī gaļu klosterī neēd. Gavēņa laikā nelieto pat piena produktus, zivis un pēdējā pirmssvētku dienā arī augu eļļu. Kā mums paskaidroja māsa Tihona, pēc Kristus dzimšanas dienas mūķenēm divas nedēļas ilgst svētku laiks, kad tiek darīti tikai ikdienā nepieciešamie darbi. Klostera māsas viena otru apciemo cellēs un arī apdāvina. Jaunā gada iestāšanos, kas klosterī, kur dzīve rit pēc Juliāna kalendāra un pienāks divas nedēļas vēlāk nekā laicīgajā pasaulē, viņas īpaši neatzīmē. Vecgada vakars vienkārši ietilpst priecīgajā Ziemassvētku laikā.
Ceturksni pirms pieciem septiņdesmit četrus gadus vecā māte Domna, kas ir vecākā klostera zvaniķe, devās uz Spasas – Preobraženskas baznīcas torni, lai iezvanītu svētvakaru. Izpildījusi savu pienākumu, viņa mums jautāja: “Nu, kā patika?” Kad atzinīgi pamāju ar galvu, viņa piebilda: “Esam piecas zvaniķes, bet katra zvana citādi. Es jau to daru trīsdesmit gadu. Pati esmu no Novgorodas apgabala, Latvijā nonācu kara laikā un kopš astoņpadsmit gadiem esmu klosterī. Pie šīs dzīves esmu pieradusi, man šeit patīk. Vienīgi gaiss nav tik svaigs kā pēc kara, kad klosterim bija viens vienīgs zirdziņš un tuvumā neredzēja nevienu automašīnu.”
Pavisam īsi pirms pirmā Ziemassvētku dievkalpojuma atstājām šo unikālo vietu, kur dvēseles mieru raduši daudzi cilvēki. Apaļie pareizticīgo baznīcu kupoli arvien vairāk grima maigajā, cerīgajā nakts tumsā, kurā, kā māca kristīgā baznīca, ir dzimis Dieva dēls.
