Pirmdien, 10. maijā, gleznotājai Maijai Eliasai būtu 80 gadu. Otrdien Jelgavas muzejā notika viņai veltīts piemiņas sarīkojums.
Pirmdien, 10. maijā, gleznotājai Maijai Eliasai būtu 80 gadu. Otrdien Jelgavas muzejā notika viņai veltīts piemiņas sarīkojums.
Tas sākās ar Mūzikas vidusskolas audzēkņu klaviermūzikas koncertu Izstāžu zālē un turpinājās M.Eliasas gleznu izstādē muzeja kamīnzālē, kur atmiņās par M.Eliasu dalījās jubilāres tuvinieki.
M.Eliasa dzimusi Rīgā mākslas zinātnieka un politiķa Kristapa Eliasa ģimenē, bet viņas bērnības vasaras ritēja Zīlēnu mājās Platones pagastā.
Pēc mācībām Jelgavas meiteņu ģimnāzijā un darba LLA bibliotēkā 1944. gadā viņa uzņemta tolaik darbību atsākušajā Latvijas Mākslas akadēmijā otrajā kursā. Iestājai topošo gleznotāju gatavoja tēvabrālis Ģederts Eliass. Viņš vadīja arī meistardarbnīcu, kurā studente apguva stājglezniecību. Tēvabrāļa ietekmi no akadēmijas laikiem līdz pat astoņdesmitajiem apliecināja Ģ.Eliasa gleznām radniecīgs kolorīts M.Eliasas daiļrades lielākajai daļai raksturīgajos reālistiskajos darbos. Pāris gadus pēc akadēmijas beigšanas M.Eliasa sāka stādāt kombinātā “Māksla”, ar ko bija saistīts viss turpmākais viņas darba mūžs – monumentāli sienas gleznojumi, “lielkalibra” militāristu un citu padomju režīma “slavas saulītes” apmirdzētu personu portretējumi. Viņas brālis Jānis Eliass ar smaidu atceras, ka visvairāk gleznotāja sūrojusies par daudzo ordeņu izzīmēšanas laikietilpīgumu, un piebilst, par spīti aizņemtībai, viņa vienmēr spējusi pietiekami laika veltīt gan dēliem Jurim un Valdim, gan mākslai (ne tikai vasarās Rožlapu mājās Platonē, kur tapis daudz kluso dabu, ziedu gleznojumu un portretu, bet regulāri arī darbnīcā Vecrīgā), gan ceļojumiem.
M.Eliasas pirmās personālizstādes notika tikai 1986. gadā, toties vienā gadā veselas trīs: pirmā – Jelgavas muzejā, drīz pēc tam – Siguldā un Ulbrokā; nākamajā gadā – māksliniecei labi zināmajā Platonē; vēl pēc diviem gadiem – Stokholmā. Attālināšanos no reālisma tolaik veicinājusi iepazīšanās ar Zviedrijā mītošo gleznotāju Lari Strunki. “Pret jauno mākslā viņa nekad neizturējās nievājoši, viņa tajā arvien ieklausījās. Pati modernas instalācijas gan neveidoja, bet svaigās un aktuālās idejās viņai ļoti patika dalīties ar citiem,” tā M.Eliasu raksturo viņas vedekla māksliniece Zane Gintere.
