Rita Vītola ir viena no tiem studentiem, kas jau kopš vidusskolas ar īpašu patiku pievērsusies lauksaimniecības zinātņu studēšanai.
Rita Vītola ir viena no tiem studentiem, kas jau kopš vidusskolas ar īpašu patiku pievērsusies lauksaimniecības zinātņu studēšanai. Tagad Rita mācās divās maģistrantūras studiju programmās, nupat jau otro reizi kļuvusi par LLU Senāta stipendiāti. Viņa ir arī aktīva ārpus studijām – piedalās projektos, darbojas Jauno zemnieku klubā. Vairāk par Ritu – intervijā Edgaram Kupčam.
No kuras Latvijas puses tu esi?
No Limbažu rajona Vidrižiem. Uzaugu skaistā vietā starp divām pilīm – Bīriņu un Igates. Mācīties lauksaimniecību izvēlējos laikam tādēļ, ka tā bija mana vide – visapkārt lauki, lauksaimnieciskā darbība. Taču nebūt negribu teikt, ka tādu esmu iedomājusies arī savu nākotni. Es krāju vēl citas zināšanas un dzīves gudrības.
Vai esi apmierināta ar studijās iegūto?
Gribētos mazliet vairāk praktisko ievirzi, teorija ir laba, bet dzīvē daudz kas izrādās citādi. Man varbūt ir daudz mazāks iemesls kaut ko iebilst nekā citiem, jo pieredzi esmu ieguvusi gan tēva saimniecībā, gan Valsts Bulduru dārzkopības tehnikumā, gan praktizējoties Vācijā, Zviedrijā un Skotijā. Bet, ja ilgāku laiku neiznāk ar praktiskām lietām saskarties, pieredze sāk pagaist. Ne jau aizmāršības dēļ, bet gan tāpēc, ka lauki ir mainīgi, nepārtraukti nāk jaunas lietas un vecās tiek uzskatītas par nederīgām.
Kā tu zināšanas izmanto praksē?
Pašlaik – atbildot uz līdzcilvēku jautājumiem, dodot padomus un ieteikumus. Arī strādājot tēva saimniecībā. Liels prieks, ka šovasar man jādara arī neikdienišķas lietas, piemēram, dažādas augsnes analīzes, augu uzskaites pētnieciskajā darbā, jo studēju maģistrantūrā.
Ar ko esi aizņemta pašlaik?
Turpinu studijas Lauksaimniecības fakultātē maģistrantūrā, kā arī papildinu zināšanas maģistrantūrā Sociālo zinātņu fakultātē. Vasarai ir arī nelieli plāni – esmu izturējusi konkursu un ieguvusi iespēju mācīties vācu valodu Kaseles Valodas koledžā.
Kāpēc izvēlējies studēt sociālās zinātnes?
Lauksaimniecību mācos jau devīto gadu, gribējās iegūt arī citas zināšanas. Studējot kaut ko citu, ir iespēja satikties ar pavisam atšķirīgu sabiedrību, kļūt vispusīgākam. Man patīk būt daudzpusīgai, tādēļ izmantoju visas iespējas, ko dzīve dod.
Vai studijas divās fakultātēs netraucē privātajai dzīvei?
Nebūt ne! Ja nu vienīgi sesijas laikā, kad jākoncentrējas studijām. Vieglāk ir sevi piespiest kaut ko darīt, ja iegrožo termiņi. Tādēļ arī vienmēr cenšos visu izdarīt laikā.
Vai turpināsi studijas doktorantūrā?
To rādīs laiks, varu plānot daudz ko, bet dzīve var ievirzīties pavisam citās sliedēs. Taču iespēju studēt doktorantūrā es apsveru.
Ko vēlies sasniegt?
Kā jau visi cilvēki – jauku, saticīgu ģimeni, draugus, kas nepieviļ…
Kāds ir tavs vaļasprieks?
Labprāt nodarbojos ar rokdarbiem – adu, tamborēju, izšuju utt. Lasu grāmatas, ceļoju – man ļoti patīk tūrisms –, ziemā apmeklēju aerobiku un baseinu.
Tu koordinēji Zemkopības ministrijas projektu, kura ietvaros maija sākumā Jauno zemnieku klubs pārstāvēja Latviju Briselē jauno ES dalībvalstu prezentācijās. Par to, cik labi mūsējiem veicās, “Ziņas” jau stāstīja. Kāda, tavuprāt, Briselē bija attieksme pret latviešiem kā nāciju?
Pozitīva. Pirmo reizi man nebija jāatbild uz jautājumiem, kas ir Latvija, kur tā atrodas. Tagad plaša informācija par Latviju pieejama visā Eiropā. Par mums interesējas daudz un vispusīgi – gan par tradīcijām un valodu, gan par ekonomisko un sociālo situāciju. Domāju, esam pieņemti, vēl tikai jākliedē stereotips par Latvijas lielo saistību ar Krieviju un krievu valodu.
Kas ārzemēs ir citāds nekā Latvijā?
Tur ir laimīgāki cilvēki, ko var manīt pēc viņu smaidošajām sejām. Man šķiet, ka tur nav sabiedrības izstumto, ka par visiem tiek gādāts un visiem tiek dota iespēja ar kaut ko nodarboties. Vairāk vai mazāk cilvēkiem nodrošināta sociālā labklājība, nav tik daudz klaidoņu un nabadzīgo. Gribētos mainīt mūsu sabiedrības attieksmi – lai nebūtu savstarpējās pazemošanas, izsmiešanas un atgrūšanas no sava vidus. Ja cilvēks ir citāds, viņš taču nav sliktāks. Mums ir jārūpējas citam par citu, bet bieži vien valda liela vienaldzība. Cik bieži palīdzam, ja redzam, ka kādam gadījusies neveiksme vai uz ielas slikti palicis? Redzot, ka kādam tiek darīts pāri, parasti paejam garām ar domu – labi, ka ar mani tas nenotiek. Mūs pārņēmis lielais “es” un tiekšanās pēc materiālām vērtībām. Ārzemēs cilvēki ir daudz humānāki, esmu par to pārliecinājusies.
Kā izjūti Latvijas iestāšanos ES?
Nekas jau nav mainījies, vienīgi cenas cēlušās gan pārtikai, gan degvielai. Daudzi teic, ka nu tik būs iespējas, bet tās bija arī pirms tam. Varbūt ES struktūrfondi daudziem lauksaimniekiem palīdzēs attīstīties, bet tas vēl ir plaši diskutējams, jo gribētos politiku mazliet dzidrāku un pieejamāku visiem.
Ar ko nodarbojaties Jauno zemnieku klubā?
Akcentējam lauku jauniešu apvienošanu, bet dzīve rāda, ka ar mums patīk darboties arī jauniešiem, kuriem nav saistības ar laukiem. JZK rada izglītojošas (semināri, praktiskās mācības) un izklaidējošas (viktorīnas, balles, sporta spēles) iespējas. Var braukt praktizēties lauksaimniecībā uz dažādām pasaules valstīm, piedalīties starptautiskos projektos.
Vai tev nešķiet, ka studenti kļūst aizvien kūtrāki? Ja tā ir, kas to ietekmē?
Jā, studenti ir kūtrāki! Domāju, tas saistīts ar ekonomisko situāciju mūsu valstī. Studentam jādomā par sava maciņa saturu, tāpēc neatliek ne laika, ne vēlmes iesaistīties aktivitātēs ārpus studijām. Lai cik tas ir skumji, mūsdienās lielu daļu jaunatnes interesē tikai nauda. Taču es pilnībā viņus saprotu un atbalstu. Kamēr valsts nemainīs stipendiju lielumu, tikmēr no studentiem nevarēs gaidīt arī ārpusstudiju aktivitātes.
Kādas tev ir attiecības ar vecākiem?
Ļoti labas! Viņi vienmēr ir mani sapratuši un atbalstījuši. Pateicoties viņiem, esmu tik daudz izdarījusi. Esmu gandarīta par savu dzīves ceļa izvēli un darbiem, ko esmu paveikusi. Bez viņu atbalsta es nebūtu tāda, kāda esmu.
Vai ir vēlme atgriezties dzimtajā pusē un darboties tur?
Grūti teikt, laikam jau mani dzīves ceļi turp tomēr nevedīs.
Paldies par sarunu.
