Jānis Ābele, Latvijas Lauksaimniecības universitātes Sociālo zinātņu fakultātes dekāns: Man ir daudz jauku atmiņu no kādreizējām sieviešu dienām, no vēsturiskajām tulpju ekspedīcijām uz Austrumiem.
Jānis Ābele, Latvijas Lauksaimniecības universitātes Sociālo zinātņu fakultātes dekāns:
Man ir daudz jauku atmiņu no kādreizējām sieviešu dienām, no vēsturiskajām tulpju ekspedīcijām uz Austrumiem. Katru gadu uz 8. martu braucu uz Smoļensku un citām vietām Krievijā tirgot sieviešu dienas tradicionālos ziedus. Tulpes pats audzēju. Vislabāk atceros 1985. gada sieviešu dienu, kad bija ļoti auksts, tulpes vajadzēja sildīt īpašās kastēs. Ziedu bija maz, bet pircēju daudz. Tulpes mums pilnīga rāva no rokām. Nevienam vairs nekas cits neinteresēja, galvenais, ka ir puķes. Krievijā aug tulpes, bet turienes tautai tās negribas audzēt. Ar nostaļģiju atceros tos laikus. Vēl tagad, kad iznāk aizbraukt uz Krieviju, satieku cilvēkus, kas prasa: «Kāpēc uz 8. martu nevedat tulpes ?»
Vairs gan puķes neaudzēju, neatliek laika, jo ir ļoti daudz darba augstskolā. Tomēr 8. marts arī tagad asociējās ar sieviešu apsveikšanu. Sieviešu diena ir svētki, kas, manuprāt, jāatjauno. Varbūt ne gluži brīvdienas statusā, bet tomēr.
Rodijs Trankalis, Ledus halles direktors:
Vai, skaidri un gaiši atceros vienu 8. martu, kas bija dienu pēc manas laulības dzīves sākšanās. Tajā dienā pirms 13 gadiem pasniedzu savai sievai brokastis un kafiju gultā.
Tie ir labi, forši svētki, kad skaistajam dzimumam tiek pievērsta īpaša uzmanība, ko ikdienā neveltām. Patiesībā domāju, ka kāds pārsteigums dāmām jāsagādā arī vienkāršā ikdienā, nevis tikai reizi gadā. Bet šai īpašai sieviešu dienai ir jābūt.
8. marta neiztrūkstošs atribūts ir mums visiem zināmā šo svētku nacionālā puķe, bet manā ģimenē vienmēr tiek pasniegti īpaši ziedi – dzeltenas rozes.
