Pēc Ata Slaktera uzaicinājuma vakar Rīgā ieradās Baltijas valstu lauksaimniecības ministri, lai apmainītos viedokļiem un rastu kopsaucēju visai Baltijai tik būtiskajā jautājumā par ES piedāvāto lauksaimniecības politiku.
Pēc Ata Slaktera uzaicinājuma vakar Rīgā ieradās Baltijas valstu lauksaimniecības ministri, lai apmainītos viedokļiem un rastu kopsaucēju visai Baltijai tik būtiskajā jautājumā par ES piedāvāto lauksaimniecības politiku.
A.Slakteris uzsvēra, ka iespējamajām dalībvalstīm, tostarp arī Baltijas valstīm, ir jāapzinās sava vērtība. Latvija, Lietuva, Igaunija, vienā veselā ņemtas, ir atbildīgs, izglītots un uzticams partneris, vēsta Zemkopības ministrijas preses sekretāre Dagnija Muceniece. Pieplusojot savai saimei Baltijas valstis, ES iegūs jaunu tirgu un darbaspēku, tātad – veicinās savu izaugsmi. Iespējams, tieši mūsu smagā pieredze – ar iekārtu un īpašumu formu maiņu tās kodolā – ir īstās zāles pret Eiropas pašapmierinātību.
Ko domā kaimiņu kolēģi?
Jāns Marandi no Igaunijas nav noskaņots uztiept kādam savu viedokli. Tikšanos viņš vēlas izmantot visu triju kopīgas nostādnes izveidei. Lietuvietis Jeronims Kraujelis tic,
ka kopsaucēja meklēšana nostiprinās ministru sadarbību.
Savukārt Atis Slakteris bija ļoti gandarīts par kolēģu atsaucību un vēlmi stiprināt Baltijas pozīcijas kopumā.
Zemnieku saeima, ko daļa Latvijas ražojošo lauksaimnieku nodibināja pirms gandrīz trim gadiem, ir sākusi nākamo posmu savā attīstībā. No organizācijas, kas kā viena no daudzām citām pārstāvēja lauku saimnieku intereses, Zemnieku saeima gatavojas pārtapt par mūsu valstī lielāko un ietekmīgāko profesionālo lauksaimnieku organizāciju. Tā vēlas savās rindās apvienot pēc iespējas vairāk to lauku saimnieku un lauksaimniecības uzņēmumu, kuri savu biznesu saista ar lauksaimniecību un nolēmuši to darīt arī nākotnē, ražojot un realizējot produkciju ar mērķi attīstīties, iegūt līdzekļus savas ģimenes, kā arī saimniecībās strādājošo labklājības celšanai. Tās nav lielas vai mazas saimniecības. To nosaka citi kritēriji. Tie ir profesionāli lauksaimnieki, kas mīl šo darbu un dara to pēc labākās sirdsapziņas. Tie ir cilvēki, kas grib šajā nozarē darboties arī nākotnē un tāpēc vēlas paši veidot šīs spēles noteikumus.
Daudzi pamatoti jautā, kāpēc vajadzīga šāda organizācija, ko man dos piederība tai.
Neviena lauksaimnieku organizācija, arī Zemnieku saeima, nespēj solīt krasu situācijas uzlabošanos Latvijas laukos. Izstrādāt, pieņemt un realizēt dzīvē lauku un lauksaimniecības attīstības programmas tomēr ir valdības un parlamenta pienākums. Mūsu, sabiedriskās organizācijas, pienākums un tiesības ir pieprasīt šādas programmas izstrādāt, vērtēt tās, norādīt kļūdas un nepilnības. Ar to nodarbojas lauksaimnieku organizācijas visā Eiropā, un arī Latvija nav izņēmums.
Zemnieku saeima aktīvi aizstāv savu biedru intereses, un tas ir darbs, no kura katrs var gūt labumu arī sev. Reizēm, risinot kādu saimnieciski svarīgu jautājumu, zemniekam – saeimas biedram – ir vajadzīgs atbalsts, un mūsu pienākums ir to sniegt. Tas dod gan rezultātus, gan sniedz gandarījumu biedriem un organizācijai.
Mēs meklējam arī dažādas iespējas rast biedriem izdevīgākus nosacījumus gan apdrošināšanā, gan izejvielu iegādē. Esam sākuši konsultēt viņus SAPARD jautājumos. Ir jau arī pavisam ikdienišķas lietas, ko uzņemamies, piemēram, saviem biedriem pagājušajā septembrī izsūtījām vēstules ar atgādinājumu līdz 1. oktobrim deklarēt graudus, šomēnes atgādinājām, ka jādeklarē ar ziemājiem apsētās platības, lai varētu saņemt subsīdijas.
Mēs atklājām kļūdu graudu tilpummasas standarta noteikšanā, kas zemniekam varēja radīt zaudējumus. Cenšamies graudu audzētājiem par labu mainīt graudu intervences nosacījumus. Tie tagad paredz labību intervencē iepirkt jau kulšanas sākumā augustā, nevis no novembra, kā tas esot rietumvalstīs. Bet tur zemnieks nav tik atkarīgs no pārstrādātāja, viņš savu labību pārdod kooperatīvam, kas to realizē pakāpeniski. Eiropas modelis mums te neder.
Jūtam, ka problēmas šogad var rasties ar degvielas akcīzes nodokļa atmaksu. Jelgavnieki ar visu līdz šim tikuši galā normāli, un viņiem problēmas netiek radītas. Taču šogad būšot jauna prasība – VID jāiesniedz zemes nomas līgumu kopijas. Bet kam tad pagasta izziņa, ko visu laiku iesniedzām? Vai tā būtu neuzticēšanās pašvaldībai? Turklāt ne jau katram zemniekam mājās ir kopētājs, tātad tas jāmeklē un, protams, arī jāmaksā par pakalpojumu. Likums šādu kārtību neparedz, tātad tā varētu būt VID prasība. Tas arī mums jānoskaidro.
Kā zināms, noteikumi paredz, ka traktors drīkst vilkt tikai vienu piekabi. Tas taču ir absurds! Ja mājās jāved salmi, siens vai kādas citas vieglākas kravas, kādēļ nedrīkst izmantot arī otru piekabi? Protams, ja tās abas ir ekspluatācijas kārtībā. Daudzās valstīs tas ir atļauts. Arī ES mums to neprasa, tas ir vietējas varas izdomājums.
Palīdzējuši esam arī pavisam individuāli, piemēram, kādam izmisumā nonākušam zemniekam no Babītes, kad dambja pārrāvuma dēļ visus viņa rudzus pārklāja ūdens. Naudas dambja salabošanai nebija nedz pagastam, nedz viņam pašam. Bet mums, iesaistot vairākas ministrijas, izdevās vajadzīgos 6000 latus dabūt.
Tā, mazus, bet konkrētus solīšus sperot, mēs tiekam uz priekšu. Un tas taču ir pats svarīgākais. Jo ietekmēt valdību un Saeimu, solīt, ka jau nākamgad visi sēdēsim saulītē, mēs vēl nevaram.
Ir arī viens apstāklis, kas liedz mums darboties efektīvāk – resursu, galvenokārt biedru, trūkums. Zemnieku saeimā biedru skaits ir krietni mazāks, nekā tam vajadzētu būt, pašlaik – 280 saimniecības. Ja mūsu organizācijā būtu tūkstoš saimniecību, iespējas būtu daudz lielākas. Jo no biedru naudām veidojas organizācijas finanses. Esam lepni, ka spējam paši nodrošināt savu darbu, bet ir žēl, ka nevaram vairāk. Mūsu birojā strādā divi cilvēki un dara visu, kas nepieciešams, taču darba ir vairāk, nekā viņi spēj padarīt.
Esam izstrādājuši Zemnieku saeimas attīstības projektu, kurā iecerēts paplašināt biroja darbību, nodrošināt precīzāku un kvalitatīvāku pienākumu un darbu sadali. Esam ieplānojuši pieņemt darbā vairākus darbiniekus, kas padarītu mūsu organizācijas darbu profesionālāku, bet to varam īstenot, ja palielināsies saeimas biedru skaits. Mēs ticam, ka šāda organizācija ir un būs vajadzīga.
Uzskatām, ka Zemnieku saeima ir gatava kļūt par ražojošo lauksaimnieku organizāciju ar savām nodaļām un birojiem Latvijas rajonos. Rēķinām, ka mūsu mērķauditorija ir no 15 līdz 20 tūkstošiem saimniecību.
Patlaban organizējam tikšanos ar lauksaimniekiem Latvijas rajonos, lai klātienē iepazīstinātu ar darbu un nākotnes iecerēm. Tā kopīgi mēģinām rast priekšstatu par to, kādai vajadzētu būt mūsu organizācijai.
Jelgavā tā ir viena no kuplākajām – 43 saimniecības. Bet es ceru, ka drīzumā to būs ievērojami vairāk. Francijā, piemēram, ir trīs procenti zemnieku, bet viņi ir apvienojušies ļoti stiprās organizācijās, kas spēj ietekmēt valdību, un valdība viņus atbalsta. Zemnieku saeimai ir tikko trīs gadi, taču valstī esam pazīstami. Jāpanāk, lai mūs arī respektētu kā organizāciju, kas palīdz, pārstāv un pārstāvēs lauku cilvēku intereses tagad un nākotnē.
