Klāt 23. augusts. Tā ir melnākā diena no visām melnajām Latvijas vēsturē.
Klāt 23. augusts. Tā ir melnākā diena no visām melnajām Latvijas vēsturē. Tā ir pat melnāka par Baigā gada 14. jūniju, kad notika Latvijas armijas virsnieku apšaušana, tūkstošu aresti un izvešanas. Tā ir baigāka par 1949. gada 25. martu, kad izveda desmitiem tūkstošus. 23. augustā nenotika slepkavības, taču Vācijas un Krievijas parakstītie līgumi par abu valstu ietekmes sfērām verdzībā, spīdzināšanai un genocīdam atdeva trīs Baltijas valstis. Tāds liktenis šīm valstīm tika nolemts arī 1945. gada Jaltas konferencē, kad lielvalstis atļāva turpināt to verdzināšanu. Baltijas valstis zaudēja savu brīvestību. Un visi šie upuri, kurus nesusi Latvijas tauta, sākot ar represijām un beidzot ar pārkrievošanu, attiecas uz 23. augustu un noslēgto paktu, kas Baltijas tautas nodeva iznīcībai.
Vajadzēja paiet 50 gadiem, lai Mavriks Vulfsons, cilvēks, par kuru tik daudz un dažādi runāts, darītu to visu zināmu tautai un pasaulei.
Kas tas bija par trauksmainu, dziesmotu, karogotu gadu! Lai arī apkārt braukāja omonieši, draudēja ar ieročiem, dedzināja, centās pazemot un iebaidīt. Tas bija atmodas laiks, kad tauta ticēja – viss mainīsies, ļaunuma iemiesojums – komunisms – nozudīs kā ļauns murgs, lai nekad vairs neuzplauktu. Diemžēl tā nenotika.
Jaunie vadītāji neuzklausīja tautu, piekāpās, jo baidījās bailēm, ka tiks atklāta viņu pagātne. Viņi nepieņēma likumu par to, ka bijušie komunisti nedrīkst ieņemt vadošus amatus… Un nu ļaunums ir iefiltrējies visās iespējamās vietās, sākot ar pašvaldībām un beidzot ar ministriem un Saeimas deputātiem.
Nekad, pat pēc Pirmā pasaules kara, kad viss bija izpostīts, tautai nav bijis tik ļauni. Pēc dziesmotās revolūcijas taču kara nebija. Mēs paši ar valdības piekrišanu visu izpostījām, izvazājām un nolēmām tautu ubaga spieķim. Laupīšana nu brīvi atļauta, tā sita tik augstu vilni un nežēloja neko un nevienu. Un tas tikai tāpēc, ka toreiz atļāvām pie stūres palikt tiem, kas valdīja komunistu laikos. Šķiet, ka valsts pagrimšana un tautas bojāeja tiek tīšām veicināta. Tā taču nevar būt: vienu dienu sarkans līdz matu galiem, bet otrā dienā – Latvijas brīvības cīnītājs. Jājautā, kad viņš nodeva savus uzskatus – toreiz vai tagad? Un ja tā, kāda garantija, ka viņš to nedarīs atkal?
Ar to nevar samierināties tie, kas novesti zem iztikas minimuma. Bet visvairāk to nevar pieņemt represētie. Mūsu tēvi un tēvutēvi šo valsti izcīnīja, ļāva uzziedēt sarkanbaltsarkanajam karogam. Kad cīnījās divas lielvalstis, viņu dēli un mazdēli gāja palīgā. Vieni – lai valdītu sveša vara un viņi būtu tie labie pakalpiņi, otri – lai par spīti visam Latvija atkal būtu brīva. Cīņas nebeidzās ar Otrā pasaules kara pēdējo šāvienu. Cīņa par brīvu Latviju tupinājās vēl gadiem ilgi. Bet svešajai varai radās palīgi – komunisti, komjaunieši, līdzskrējēji, vieglu dienu tīkotāji, kas ar ieročiem rokās palīdzēja pret brīvības cīnītājiem.
Krita daudzi, daudzus saņēma gūstā, nomocīja, bet tautas brīvības alkas nerimās. Tūkstošus izveda un tukšajās vietās iepludināja labuma meklētājus, lai palikušos asimilētu un iznīdētu viņos ilgas pēc brīvas valsts…
Lai arī kādu elli katram nācās iziet, lai arī tūkstoši neizturēja un saļima pusceļā, citi atgriezās un klusītēm čukstēja brīvās Latvijas vārdu un turpināja cerēt…
Un beidzot – BRĪVĪBA! Piecdesmit gadu verdzības važas ir nomestas! Latvju tautas dziesminieks – pareģonis
saka:
«Mēs varam iet caur
visām mokām,
Mēs varam ciest
vēl briesmīgāk.
Jo pacels Dievs
uz savām rokām
Mūs tad, kad mūsu diena nāk.»
Šogad 23. augustā pulcējoties, mēs lūdzam, mēs prasām savai valdībai ielāgot šo datumu, atcerēties šos gadus, atcerēties sekas. Dariet visu, lai šāda diena vairs neatkārtotos, nepārdodiet valsti un tautu. Tautu, kura jums uzticējusies, neskatoties uz jūsu pagātni. Nelieciet mums vilties!
