Katram no mums ir savs kaktiņš, stūrītis, būcenītis, kurā varam paslēpties gan no nevēlamiem draugiem, gan arī darbiem vai nedarbiem – vadoties no situācijas.
Katram no mums ir savs kaktiņš, stūrītis, būcenītis, kurā varam paslēpties gan no nevēlamiem draugiem, gan arī darbiem vai nedarbiem – vadoties no situācijas. Šoreiz saruna ar divu dažādu istabu īpašniekiem, un to domas par savu istabiņu (kaktiņu).
Santa ir vidusskolniece, kas ārpus skolas ir iesaistījusies vairākos pasākumos, tādēļ, kā viņa pati atzīst, istaba ne vienmēr ir perfekti sakārtota. «Man patīk kārtot istabu, patīk ka tā ir mājīga un tīra, tikai parasti mans darbdienas ritms ir pārāk drudžains un nogurdinošs, lai es vakarā pārbraucot vēl kārtotu istabu», stāsta Santa. «Parasti lielākā nekārtība izveidojas no rīta, kad steigā jāpaspēj nomazgāties, paēst, sakārtoties un vēl jāpaveic vesela «kaudze» sīku, bet ķēpīgu darbiņu, ko vakarā neesmu izdarījusi.
Esmu pateicīga savai mammai par to, kā viņa iekārtoja manu istabu, man tā patīk un vismaz pagaidām nav vēlēšanās ko mainīt – laikam mums ar mammu ir līdzīgas gaumes. Esmu satikusies ar vienaudžiem, kas dara visu iespējamo un arī neiespējamo, lai izmainītu vecāku uzlikto kārtību, bet man tas nav vajadzīgs. Vienīgais, ko esmu mainījusi, ir sienas izskats. Tā kā izputēja remonts, ko bijām plānojuši, es nolēmu pamazām sākt aprakstīt sienas, un aicināju to darīt arī savus draugus. Kopš tā laika katrs, kas nāk pie manis ciemos, izpilda nozīmīgo aprakstīšanas rituālu. Ja es tā kritiski nopētu savu istabu, varu atzīt, ka šeit ir gandrīz viss, ko vēlos. «Gandrīz» tapēc, ka, manuprāt, pietrūkst daudz daudz spilvenu, kas varētu atrasties gan uz gultas, gan zemē, tādējādi radot siltumu un mājīgumu. Patiesībā man jau ir ideja: visiem draugiem savā dzimšanas dienā lūgšu dāvināt pašdarinātus spilventiņus, vienalga, cik greizi un nepareizi tie būs, galvenais, ka darināti ar mīļumu.
Jau labu laiku mana istaba ir vieta, kur satiekas visi draugi. Atnāk viens, tad otrs un beigās istaba jau ir pilna. Man pret to nav īpašu iebildumu, ja vien ciemiņi nesāk virināt skapja durvis – to nedrīkst darīt pat tuvākie draugi. Skapis man ir tāda jūtīga vieta, dažreiz pat gribas dusmoties, ja mamma pie tā pieiet, bet vairāk gan man nav nekādu noteikumu. Par savu istabu varu teikt, ka man tā ir labākā istaba pasaulē.»
Juris arī ir vidusskolnieks, bet atšķirībā no Santas savu istabu viņš ir iekārtojis pats. Kā nelielu trūkumu viņš apzinās to, ka pats nav taisījis remontu – nav vēl pieredzes, bet kaut kad būs jāsāk arī tas. «Istabas lepnums ir skaņu aparatūra, ko pats esmu sameistarojis, un ko var izjaukt vairākās atsevišķās tumbās un maģos», stāsta Juris. «Aizraušanās ar tehniku sākās jau bērnībā, kad pamanījos salabot pleijerīti, kas nezin kapēc pēkšņi atteicās skanēt.
Kopš tā laika visādas elektroniskas ierīces ir mana vājība, ar kuru pamazām aizpildu savu istabu, padarot to komfortablāku. Istabu vienmēr cenšos uzturēt kārtībā, jo pašam ir nepatīkami sēdēt netīrumos, kur nu vēl aicināt iekšā cilvēkus. Man patīk uzņemt viesus, patīk ap tiem šiverēties – piedāvāt, tēju, kafiju… Tas ir patīkami, vienīgi daži noteikumi jāievēro arī viesiem. Tā, neviens netiks tālāk par slieksni, ja nenomainīs āra apavus pret čībiņām, kuras es piedāvāju. Nebūs labi, ja pieķeršu kādu vandāmies pa manu atvilktni, vai istabā smēķējam – tad ir gaidāma nopietna saruna. Man ļoti patīk puķes, kas istabu veido mājīgāku, tādēļ gandrīz vienmēr vāzē stāv kāds puķu pušķītis. Vairākas reizes esmu mainījis istabas stilu – no absolūta mūzikas fana, kam ar mūzikas zvaigžņu plakātiem ir aplīmētas visas maliņas, esmu pārgājis uz ko konservatīvāku un mājīgāku. Patiesībā man nepatīk straujas pārmaiņas, labāk visu nomainu pamazām, lai mammai nav infarkts.»
