Dzejas dienās Latviju pāršalca priecīga ziņa, ka dzejniekam no Jelgavas Eduardam Aivaram šajā literatūras žanrā piešķirta Gada balva.
Dzejas dienās Latviju pāršalca priecīga ziņa, ka dzejniekam no Jelgavas Eduardam Aivaram šajā literatūras žanrā piešķirta Gada balva. «Ziņas» jau par viņu ir rakstījušas. Iepriekšējo reizi – augstu vērtētā un pērnajā ziemā izdotā krājuma «Es pagāju» sakarā. Paldies Dievam, Eduards Aivars šīs frāzes bēdīgākajā nozīmē kaut kur nebūtībā aizgājis nav. Viņš turpina publicēties un ir iecerējis arī īso stāstu krājumu, kas varētu būt saprotams plašākai auditorijai nekā dzejoļi un viegli lasāms kaut sabiedriskajā transportā. Kādi jautājumi pašlaik nodarbina superjūtīgo dzejnieka dvēseli? To ceturtdienas drēgnajā vakarā, kad viņš pēc profesijas alkoholterapeits un īstajā pases vārdā Aivars Eipurs dežurēja Valsts narkoloģiskajā slimnīcā, viņam pajautāju. Dzejnieks nosauca šādas lietas: gadalaiku maiņa, daiļrade, daiļais dzimums un vēlēšanas. Tuvāk aprunājāmies tieši par pēdējo. Diemžēl presē ir diezgan pierasts gānīt politiķus, taču vismaz vēlēšanu dienā izvēli izdarīt katram vajadzētu. Un, ja dzejnieks ar šo pilsoņa uzdevumu ir ticis galā, tad jau mums, pārējiem, tas varētu būt mazāk sāpīgi, vieglāk.
«Viens no vēlēšanu uzdevumiem ir likt tautai interesēties par politiku. Es gan to daru tāpat. Un tieši šā iemesla dēļ man vēlēt nebūtu jāiet. Taču man ir par ko vēlēt, un es to darīšu. Ja tā nebūtu, uz vēlēšanām neietu. Runas par to, ja latvieši nenobalsos par kādu nacionālu partiju, tad nāks pie varas «PCTVL» (ar noraidošu attieksmi pret Eiropas Savienību, NATO, ar prasību ieviest krievu valodu kā otro valsts valodu), manuprāt, ir spekulatīvas.
Zināmu preses tradīciju dēļ, nepieļaujot bezmaksas politiskās reklāmas iekļūšanu avīzē, nerakstīšu, tieši kuru vēlēšanu sarakstu dzejnieks ir atradis sev par labu esam. Tikai jāpiebilst, ka Eduards Aivars balsos nevis par kādām valsts vadītāju personībām, bet gan par vērtībām.
«Vēl gribu teikt, ka man nepatīk, kā televīzijā populārajās «Milžu cīņās» priekšlaicīgi tika izvēlētas tikai dažas it kā populārākās partijas. Pārējām vārds netika dots. Zināms, ka šo izvēli noteica divas neatkarīgas sabiedriskās domas pētniecības firmas, taču es nezinu nevienu no saviem draugiem un paziņām, kas būtu aptaujāti.»
Te gan ir viena pretruna, ka mums nevajadzētu «pa tukšo» iztērēt savu balsi partijai, kas acīmredzami nesasniegs piecu procentu barjeru. Tomēr dzejnieks jūt, ka ievēlēts tiks vēl kāds, kas pagaidām neskaitās «milzis». Un varbūt nākotnē vienā otrā politiskā situācijā kā mazais Sprīdītis tos «milžus» pieveiks, turklāt ne jau ar masu, bet ar atjautību, sirsnību un labestību.
