20. gadsimta sākums raksturojas ar 1905. – 1907. gada revolūciju.
20. gadsimta sākums raksturojas ar 1905. – 1907. gada revolūciju. Nacionālā apspiestība, bēdīgais Krievijas impērijas strādnieku un zemnieku stāvoklis, marksisma ideju izplatīšanās, zaudētais karš ar Japānu radīja nemierus visā impērijā. Kulminācija bija 9. janvāra strādnieku demonstrācijas dalībnieku apšaušana Pēterburgā. Rīga tolaik bija ceturtā lielākā impērijas pilsēta, tāpēc arī Latvijā šiem notikumiem bija liela rezonanse. Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija, kurā bija 18 tūkstoši biedru, aicināja uz ģenerālstreiku. Uz to atsaucās arī Jelgavas strādnieki un inteliģence. Solidarizējoties ar Pēterburgas strādniekiem, 13. janvārī uz demonstrāciju Rīgā Daugavmalā izgāja piecdesmit tūkstoši demonstrantu. Arī tur kazaki atklāja uguni. Lodes nogalināja astoņdesmit, bet ievainoja ap divsimt nemiernieku. Dzejnieks Jānis Akurāters šim traģiskajam notikumam veltīja dzejoli “Ar kaujas saucieniem uz lūpām”, kas kļuva par vienu no revolucionāru dziesmām.
Brīvību alkstošs šķiru cīņas vilnis pārgāja arī Latvijas laukus. Revolucionāri nodedzināja apmēram piecsimt muižu, atcēla muižnieku un baronu privilēģijas, vēlēja pagastu padomes. Cars, piekāpjoties nemierniekiem, bija spiests izveidot Krievijas Domi – pirmo tautas vēlēto parlamentu Krievijā. Domnieki bija seši latvieši, arī Jānis Čakste.
Tomēr impērijas vara drīz vien atguva zaudētās pozīcijas. Vidzemes un Kurzemes guberņās tika izsludināts kara stāvoklis. Soda ekspedīcijas nošāva vairāk nekā trīs tūkstošus revolucionāru. Nežēlīgas represijas skāra ap desmit tūkstošu cilvēku. Lai izbēgtu no vajāšanām, gandrīz četri tūkstoši vajāto emigrēja uz ārzemēm.
Par 1905. gada notikumiem Jelgavā liecina upuru kapi Miera ielā, kuros apbedīti septiņdesmit revolucionāru.
Viedokļi par 1905. – 1907. gada notikumiem ir atšķirīgi. Latviešu strēlnieku Ziemassvētku kauju dalībnieks trimdā iznākušā žurnāla “Strēlnieks” redaktors Pēteris Dardzāns rakstīja: “Ir aprindas, kas cenšas iegalvot, ka 1905. gada revolūcija ir gandrīz vai brīvās Latvijas iezvanījums.” Viņaprāt, šie notikumi “uzrāda kaut kādu neattaisnojamu latviešu nacionālās stājas trūkumu”, kad latvieši atkal un atkal ļāvuši sevi bez pretestības piesaistīt svešām, mums naidīgām interesēm un vēlmēm. Revolucionāri, savas dedzības akluma sisti, pakļāvušies krievu biedru iespaidam un vadībai. P.Dardzāns pat min, ka šajā lietā bija iejaukta netīra nauda, no kuras Rainis godīgi atteicies, bet J.Jansons – Brauns, iespējams, ne.
Tomēr domas vairāk sliecas uz Raiņa rindām: “Tā nevar palikt un nepaliks/Par velti cerat, ka straumes sīks.” Ja padomā, mūsu valsts atjaunošana sākotnē saistījās ar pasvešām idejām par “perestroiku” padomju impērijā.
