Nacionālās pretošanās kustības dalībniece Otrajā pasaules karā Valentīne Lasmane: «Es dzīvoju ar domu par valsti».
Igaunijas uzņēmums «Tallink Grupp» Latvijas Zemessardzei tās 25 gadu jubilejā dāvināja atlaižu kartes kruīzam no Rīgas uz Stokholmu. Domājot par to, kā jēdzīgāk pavadīt ceļojuma laiku no kuģa pienākšanas Stokholmas ostā līdz atiešanai atpakaļ uz Rīgu, atcerējos, ka, viesojoties Stokholmā pie Zviedrijas latviešiem 2012. gada ziemā, man bija izdevība satikt, bet ne intervēt Latvijas Centrālās Padomes (LCP) darbinieci 1944./1945. gadā Valentīni Lasmani, Latvijā pazīstamās brīvības cīnītājas Lidijas Lasmanes-Doroņinas brāļa sievu.
Par Lidijas kundzi, kuras deviņdesmit gadu atzīmēja pērn, rakstījuši vairāki mediji. Valentīnei, šķiet, mediju uzmanības ticis mazāk. Sazvanīju Valentīni Lasmani un ar laipnu pretimnākšanu sarunāju interviju Stokholmas nomalē, kur viņa tagad dzīvo.
Mans uztraukums sākās pēc tam, kad, gatavojoties intervijai, agrākajās publikācijās «uzšķīru», ka Valentīnei Lasmanei šogad 16. maijā atzīmēti 100 gadi. Būdams žurnālists, zinu, kā ir ar simtgadnieku sveikšanu. Bieži vien ar cilvēkiem tik cienījamā vecumā bez tuvinieku klātbūtnes ir grūti kaut ko sarunāt. Ir arī bažas, ka jebkurš cilvēks no malas var ilgdzīvotājam nodarīt pāri. «Tas nekas, ka Valentīnei ir simts gadu – viņa iet uz latviešu pasākumiem, un intervijai vajadzētu izdoties,» mani iedrošināja par deviņiem gadiem jaunākā Lidija Lasmane-Doroņina, ko satiku Gunāra Astras atceres pasākumā Okupācijas muzejā. «Valentīne Lasmane ir ļoti žiperīga,» man e-pastā no Stokholmas rakstīja profesors Zviedrijas latviešu sabiedriskais darbinieks Jānis Alsiņš.
Ceļā līdzi paņēmu 1990. gadā Zviedrijā, Upsalā, izdoto Valentīnes Lasmanes grāmatu – 130 liecinieku atmiņu apkopojumu «Pāri jūrai 1944./45.g.» Tā bija kā pamatne, uz kuras būvēt interviju ar šo leģendāro cilvēku.
Jāpiebilst, ka uzņēmums «Tallink Grupp» lepojas, ka šogad oktobrī vien maršrutā starp Rīgu un Stokholmu pārvadāti 46 069 pasažieri. Valentīnes Lasmanes grāmatā minēts, ka Otrā pasaules kara pēdējā gadā no Latvijas pa jūru uz Zviedriju devās ap četri tūkstoši Latvijas pilsoņu. Pēc cilvēku skaita tie būtu apmēram divi kruīza kuģa «Isabella» reisi. Salīdzināt tagadējos un toreizējos Baltijas jūras šķērsotājus šķiet neiespējami. Cilvēki, kuri brauca uz Zviedriju 1944. un 1945. gadā, bija izmisuši par dzīvības briesmām, par to, ka uz nezināmu laiku jāzaudē dzimtene. Pārpildītas zvejnieku laivas, vācu patruļkuģi un krievu lidmašīnu bumbas, neziņa par tuviniekiem, par tālāko dzīvi…
«Jums tēju vai kafiju?» pirms sākt sarunu, laipni jautā dzīvokļa saimniece, un tūlīt kļūst skaidrs, ka Valentīnei Lasmanei 100 gadu nav šķērslis, lai saruna varētu notikt atklāti un brīvi. Vēlāk simtgadniece minēja, ka dzīvokli uzkopj pati. «Man viss iet lēnāk, bet es varu,» skaidroja Valentīne. Viņa uzskata sevi par pilnīgi veselu un ar sāpēm, kas tomēr, ķermenim novecojot, ir parādījušās, spēj sadzīvot.
– Kā no mūsdienu skatījuma jūs vērtējat savu darbību Latvijas Centrālajā Padomē, bēgļu laivu organizēšanu uz Zviedriju?
Tolaik es tāpat kā daudzi ļoti ilgojos, lai kaut kas tāds kā Latvijas Centrālā Padome rastos. No 1941. līdz 1943. gadam, kad strādāju Malnavā un Pļaviņās par skolotāju, visādi biju izgudrojusies, kas latviešiem jādara kara laikā. Bija doma, ka vajag informēt Rietumu pasauli, kas neko nezina par Latvijā notiekošo. Bet, ja mums Rietumu pasaule nepalīdz, tad tak mēs neko nevaram izdarīt! Es dzīvoju ar valsts domu. Valsts ir vērtība, kam jābūt gatavam kalpot. Mani puikas Pļaviņu ģimnāzijā no vācu munīcijas vilcieniem zaga ieročus un stiepa uz manu dzīvokli, kas atradās turpat pie stacijas. Pēc tam tos noglabāja Daugavas krastā alās. Mēs būsim partizāni, mēs vēl karosim!
1944. gadā, kad atgriezos Rīgā, hospitālī uz manām rokām nomira frontē ievainotais vecākais brālis. Tajā brīdī es neredzēju citu iespēju, kā pieteikties trīs mēnešu žēlsirdīgo māsu kursos, pēc kuru pabeigšanas strādāju hospitālī. Taču tad mans paziņa Leonīds Siliņš teica, lai aizeju pie Valdemāra Ģintera. Zināju, ka ir tāds Vēstures muzeja direktors, Latvijas Brīvības cīņu dalībnieks Pirmā pasaules kara beigās. Ģinters darbojās Latvijas Centrālajā Padomē. Viņš man jautāja, vai es būtu ar mieru braukt uz Ventspili, jo tā varētu būt vieta, no kurienes mēs varētu organizēt kārtīgu transportu uz Zviedriju. Es piekritu. 1944. gada augustā jau daudzi taisījās prom no Rīgas. Zināju arī to, ka apcietināts ir Latvijas Centrālās Padomes vadītājs Konstantīns Čakste un ka agrākais Latvijas sūtnis Zviedrijā Salnājs, kas rosināja izveidot Centrālo Padomi, vairs nekas nav. Zviedri Latviju bija atdevuši Padomju Savienībai, bet to nedrīkstēja nevienam teikt. Lai cilvēki domā, ka brauc uz labo zemi Zviedriju!
– No mūsdienu publikācijām zināms, ka tolaik Rietumos tika ziedoti līdzekļi, lai no vācu okupētās zonas, tostarp Latvijas, tiktu izvesti intelektuāļi, svarīgas personas, kas bija apdraudētas.
Nekādas naudas mums nebija, bet katram dzīvē jādara kaut kas tāds, kam būtu jēga. Šajā pretošanās kustībā es redzēju jēgu. Mums nebija domas pārvest pāri jūrai pēc iespējas lielāku tautas daļu, tikai tos, kuri Rietumos varētu sākt kaut ko darīt, lai tur saprot, kas mēs tādi esam.
– Ko jūs no 1944. gada augusta līdz 28. novembrim darījāt Ventspils sakaru grupā?
Es saņēmu no kungiem papīrus, kas tad man bija jāšifrē ar kodu. Tādā veidā tie tika raidīti uz Zviedriju. No turienes saņēmu šifrētos tekstus, ko savukārt man vajadzēja atkodēt. Satikos arī ar kureliešiem. Satikos ar Ģinteru, un tad man vajadzēja stāstīt, ko katrs dara un domā. Es tur biju persona, kas daudz zināja. Vienmēr kaut kas bija jādara. Nebija laika pašai sev uzvārīt kartupeļus. Pa tiem trīs mēnešiem galīgi novājēju. Vakarā pirms gulētiešanas teicu sev: «Tagad visu aizmirsti, ko esi šodien darījusi.» Apzinājos, ja mani saķer, spīdzina, griež ārā pirkstus… Nezinu, ko es tad «ļurkātu» ārā, bet nedrīkstēja Centrālo Padomi nodot.
– Jūsu grāmatā stāstīts par Latvijas Centrālās Padomes uzdevumu nogādāt drošībā Ventspils koktirgotāju ebreju Izraēlu Mihelsonu. Lūdzu, pastāstiet par to tuvāk!
Ģinters teica, ka mums jādabū laivā uz Zviedriju ebrejs, bet neviens nedrīkst par to zināt. Latvijas pilsētās ebreji bija iznīcināti, arī Rīgas geto iztukšots, nedaudzi dzīvi palikušie darbaspējīgie ebreji bija izvietoti pa koncentrācijas nometnēm un atradās stingrā uzraudzībā. Taču oktobrī biju saņēmusi vēstuli no draudzenes Olitas Dundagā, ka kādā tuvējā ciemā redzētas «divas žīdietes no Ļeņingradas, kas izmukušas tajā laikā, kad nakts pārgājienos dzītas uz Vāciju». Šad tad pulciņā pārcilājām iespēju, ko Rietumos varētu nozīmēt dzīvs ebrejs kā vācu šausmu darbu liecinieks un ko tas konkrēti spētu dot mūsu organizācijai.
Ģinters sagādāja mašīnu, mūsu šoferis Kārlis Frišenfelds bija SS formas tērpā. Braucām ļeņingradietes meklēt un kopā ar draudzeni mežā atradām Mihelsonu.
– Šis dramatiskais 1944. gada 13. novembra notikums ar vācu sardzes pakaļdzīšanos un jūsu uzrunu – sievietes goda vārdu – Mihelsonam, kurš sākumā neticēja, ka nākat viņu glābt, ir liels varoņdarbs. Kā pēc tam Zviedrijā veidojās jūsu un Mihelsona attiecības?
Labi. Šķiet, 70. gados biju uzlūgta uz Mihelsona lielu jubileju. Bija noīrētas plašas telpas, kādi divsimt viesi. Liekas, es tur biju vienīgā neebrejiete. Mani nosēdināja jubilāram blakus, un viņš mani sauca par savu glābēju eņģeli. Svētku gaitā gadījās, ka es atrados koridorā un man apkārt bija tikai ebreji. Te piepeši viņi visi ar mani sāka runāt latviski. «Ā, jūs tā esat! Vai atceraties Marijas ielu?» Tad es sapratu, ka tie visi jaunie cilvēki ir nupat no Latvijas emigrējušie ebreji.
Mihelsona sieva mani aicināja apmeklēt vīru slimnīcā jau īsi pirms viņa aiziešanas. Ienākot palātā, es Mihelsonam teicu: «Labdien!» Un viņš man latviski atbildēja: «Meži! Meži! Vai atceries tos mežus?»
– Piedodiet par pārlieku uzbāzību, bet rakstnieks, pēc politiskajiem uzskatiem komunists, Arvīds Grigulis 1965. gadā izdotajā dokumentālajā romānā «Kad lietus un vēji sitas logā» par sakarnieci Valentīnu Jaunzemu, kas, var domāt, ir jūsu prototips, raksta, ka tā bija Latvijas Centrālās Padomes Ventspils grupas vadītāja Valdemāra Ģintera «neapmierināta mīļākā». Vai tiešām jums bija tuvākas attiecības ar Ģinteru? Savā grāmatā gan rakstāt, ka draudzenei Olitai sūdzējāties, ka «esat viena tanī vīru barā».
Ģinters bija ģimenes cilvēks, divi bērni, bet es – jauna ideāliste. Mums nebija tuvāku attiecību. Ģinters jeb segvārdā Doktors bija pieredzējis cilvēks ar autoritāti mums pārējiem Ventspils grupā, viņš atšķīrās ar savu politisko briedumu un inteliģenci.
– Arvīda Griguļa grāmatā ir fragments (arī it kā balstīts uz dokumentālām liecībām) par incidentu jūrā – kādā pārpildītā bēgļu laivā kritiskā brīdī, kad laivas vadītājs pasažieriem pavēl izmest jūrā bagāžu, mācītājs pār laivas malu pārgrūž arī cilvēku, kurš iet bojā. Trimdā publicētajā literatūrā neko tādu neesmu lasījis. Grigulis gan savos rakstos pret mācītājiem vienmēr ir ļoti negatīvs. Vai kaut kas tāds tolaik bēgļu laivās varēja notikt?
Es nevaru atbildēt par to, kas notika katrā bēgļu laivā, jo to bija daudz.
– Jūsu grāmatā minēts arī Latvijas Centrālās Padomes darbinieks Voldemārs Mežaks, kas 1944. gadā Ventspilī bija dzelzceļnieks. Pēc atgriešanās no apcietinājuma viņš ar ģimeni dzīvoja Jelgavā, strādāja celtniecībā un aizgāja mūžībā 1985. gadā.
Atceros Mežaku kā drosmīgu, izdarīgu vīru. Viņam Zviedrijā vajadzētu būt radiem.
– Jūs Ventspili un pēc dažām dienām arī Latviju atstājāt 1944. gada novembrī, kad vācieši nāca jūs apcietināt.
Ģinters bija nolicis dažus puišus, lai uzmana manu māju. Tad vienā jaukā dienā viens no mūsējiem man uzsauca: «Vācieši pie tevis!» Es ar sainīti, kurā bija gatavots viss nepieciešamais, metos ārā pa logu. Pēc tam ar motociklu no Ventspils prom. Vēlāk tā arī īsti neuzzināju, vai vācieši tiešām nāca apcietināt vai arī tas bija izspēlēts teātris, lai piedabūtu mani doties uz Zviedriju. Līdz pēdējam negribēju to darīt. Mani turēja valgos cerība, ka kaut kas sakustēsies, ka varbūt dzims brīnums. Uz Gotlandi braucu ar vislielāko laivu, kas bija nodota Latvijas Centrālajai Padomei. Tai bija arī virsklājs. Atpakaļceļā šo laivu jūrā vācieši noķēra. Abi tās vadītāji nokļuva Ventspilī cietumā. Mēs, protams, to tūlīt uzzinājām un centāmies viņus dabūt ārā. Kara beigās bija lērums vāciešu, kas gribēja vēl palikt vācieši, bet bija arī lērums tādu, kas paši vēlējās dezertēt uz Zviedriju. Viņi bija ar mieru izdarīt visu ko. «Es esmu cilvēks, man gribas dzīvot,» tāda bija viņu morāle.
– Kāds bija jūsu dzīves sākums emigrācijā?
Tūlīt pēc Otrā pasaules kara ideja par Latvijas valsts atjaunošanu ar Rietumu palīdzību neīstenojās. Latviešu trimdas sabiedrībā zuda vienotība. Tautieši cits citu aprunāja, sacentās par vienkāršākajām darba vietām. Katrs gādāja tikai par sevi. Bija gan arī izņēmumi. Piemēram, arhitekts Roberts Legzdiņš jau 1945. gada martā Stokholmā lielajā pilī sarīkoja latviešu etnogrāfisko izstādi – lai redz, ka latvieši te ir! Viņam pakās sūtīja tautas tērpus, adītas zeķes. Izstādi atklāja Zviedrijas princis.
Tomēr pamazām viss mans lielais entuziasms pamazām noplaka. Uznāca tāda melanholija, ka es gandrīz vai biju slima. Uz dažiem gadiem aizbraucu no Zviedrijas uz Angliju, kur strādāju par apkopēju. Tad uz Vāciju. Domāju, braukšu uz Ameriku, taču atgriezos Zviedrijā un 1950. gadā apprecējos ar Albertu Lasmani. Viņš bija Gotlandē iebraucis tajā pašā dienā, kad es, tikai ar citu laivu. Toreiz es viņam lielu uzmanību nepievērsu, jo man taču bija jānodarbojas ar valstiskām lietām. Kad ar Albertu apprecējāmies, es teicu, ka man būs bērni un viņus es audzināšu tādus, kādus gribēšu. Albertam bija gleznotāja talants, bet ģimenes rūpēs tas palika neattīstīts. Viņa draugs bija dzejnieks Andrejs Eglītis. Vispār visi mani draugi un nedraugi vienmēr bijuši tikai latvieši. Tagad gan visi tie, kurus sauc par draugiem, ir miruši.
– Kā jūs atzīmēsiet 18. novembri?
Iešu uz baznīcu. Tur dziedās latviešu koris, kurā dzied arī meita Laine un viņas vīrs Kristers. Viņš ir zviedrs, bet latviski saprot un dzied solo. Vienmēr tieši 18. novembrī ir dievkalpojums. Uz saviesīgo pasākumu, ko Zviedrijas latvieši rīko nedēļas nogalē, es vairāk neeju. Man ar baznīcu pietiks.
Latvijas Centrālā Padome (LCP)
Politiska kustība par Latvijas valsts atjaunošanu, kas izveidojās 1943. gada augustā. Tā izplatīja Rietumos 190 agrāko Saeimas deputātu un citu sabiedrībā pazīstamu personu parakstītu deklarāciju, kurā tika apliecināta tautas griba atjaunot demokrātisku Latvijas valsti. LCP centās veidot sakarus ar līdzīgām nacionālās pretošanās organizācijām Igaunijā un Lietuvā. Tās darbība bija slepena. 1944./1945. gadā LCP nodarbojās ar politisko darbinieku un bēgļu nogādāšanu pāri jūrai uz Zviedriju.
Valentīne Lasmane
– Dzimusi 1916. g. Kremenčukas apgabalā Ukrainā mērniecības inženiera latvieša Kārļa Jaunzema un ukrainietes Ludmilas Gulakovas ģimenē.
– 1921. g. ģimene pārcēlās uz Latviju, kur Valentīne pabeidza Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātes Baltu filoloģijas nodaļu. Studiju laikā iepazinās ar vēlāko Latvijas Centrālās Padomes (LCP) darbinieku Leonīdu Siliņu, kas dzīvoja kaimiņos.
– 1940. g. Padomju Savienības okupācijas laikā līdz vācu nacistiskajai okupācijai 1941. g. jūlijā strādāja ziņu aģentūrā LETA.
– Vācu laikā, izvairoties no represijām, kas varētu draudēt bijušajai LETA darbiniecei, strādāja par skolotāju Malnavā un Pļaviņās.
– 1944. g. atgriezās Rīgā, kur, pabeigusi māsu kursus, strādāja hospitālī.
– 1944. g. iesaistījās nacionālajā pretošanās kustībā LCP, kas Otrā pasaules kara noslēgumā iestājās par Latvijas valsts atjaunošanu.
– 1944./1945. g. organizēja latviešu politisko darbinieku un arī bēgļu nogādāšanu pa jūras ceļu Zviedrijā.
– 1944. g. 26. novembrī laivā uz Zviedriju devās arī pati.
– No 1945. līdz 1950. g. dzīvoja un strādāja Anglijā un Vācijā.
– 1950. g. Zviedrijā apprecējās ar Albertu Lasmani. Tur arī dzīvo līdz šim, ģimenē izaudzinātas trīs meitas.
– 1970. g. Latvijas apmeklējuma laikā kopā ar vīru Albertu desmit dienas pratināta Latvijas PSR Valsts drošības komitejā saistībā ar apsūdzībām pret Lidiju Lasmani-Doroņinu.
– 70. un 80. gados izvērsa sadarbību ar «Amnesty International», Sarkano Krustu un citām cilvēktiesību organizācijām, lai aizstāvētu Latvijā apcietinātos padomju režīma kritizētājus un Latvijas brīvības aizstāvjus.
– Prot latviešu, ukraiņu, krievu, vācu, angļu un zviedru valodu. Lasa laikrakstu «Brīvā Latvija».
