Beidzot pacietības mērs pilns, un es eju tev palīgā, mana Jelgaviņa. Tu sūdzi man savas bēdas, un es tās izklāstīšu uz papīra, lai tie, no kā atkarīgs tavs dzīves ritums, reiz par visām reizēm saprastu, ka tā tālāk nevar dzīvot.
Beidzot pacietības mērs pilns, un es eju tev palīgā, mana Jelgaviņa. Tu sūdzi man savas bēdas, un es tās izklāstīšu uz papīra, lai tie, no kā atkarīgs tavs dzīves ritums, reiz par visām reizēm saprastu, ka tā tālāk nevar dzīvot. Nevar dzīvot tādēļ, ka esam iegājuši 21. gadsimtā un arī ļoti vēlamies iekļūt Eiropā. Es tevī klausos.
«Savas pilsētas tiesības un ģerboni esmu ieguvusi 1573. gadā. Ilgajā gadu plūsmā valdījuši dažādi kungi, dažādas varas, runāts dažādās valodās. Pāri gājuši kari, esmu postīta, dedzināta, sagrauta. No jauna cēlusies pēc Pirmā pasaules kara ar koka, ķieģeļa, akmens apbūvi. Līdz Otrajam pasaules karam biju interesanta, skaista, tīra pilsēta. Par mani domāja, un es priecājos. Nāca karš, un 1944. gadā mani atkal sagrāva un nodedzināja. No manis palika daži nami nomalēs. No 1945. gada līdz 1990. gadam valdīja padomju iekārta. Būvēja lielas betona celtnes ar daudziem desmitiem, simtiem dzīvokļu, krustu šķērsu veidojot ielas un pagalmus. Jutos ļoti smagi šai celtņu jūklī, vēlējos kaut ko vieglu, skaistu. Bet tāda bija to laiku programma, un es klusēju. Tāda esmu arī šodien. Apritējuši 10 gadi kopš mūsu atmodas, bet joprojām desmitiem (ja ne vairāk) celtņu visā manā platībā stāv izsistiem logiem, izlauztām durvīm, nenobeigtām, nodrupušām, aprakstītām, «apgleznotām» sienām, netīrumu un gruvešu kaudzes. Man tik smagi, kauns no viesiem, kas mani apmeklē. Kauns no pašas iedzīvotājiem, ka esam tik apsūnojuši, noputējuši, nedzīvi, pelēki.
Pilsētas galva vienā no rakstiem priecājās, ka esmu interesanta, pieminot pili, upes u.c. Kaut kā nejūtu. Nejūtu siltumu, darbību. Nejūtu, ka uzlabotos manas ielas, laukumi. Vairs neatceros, kurā gadā izveidoja tā saucamo centrālo laukumu. Tas bija sen. Tās pašas ne visai uzkoptās, vienveidīgās puķu dobes, tas pats tukšums, klajums. Bērniem nav savu rotaļu laukumu, pieaugušajiem – nav kur pulcēties, padejot. Kādreiz Raiņa parkā bija šūpoles, arī estrāde, no kuras vasarā regulāri skanēja dziesmas, dejas soļi, cilvēki priecājās. Parks izstaigāts krustām šķērsām – mani neciena. Reizēm pie sevis pasmaidu, ka esmu divu upju ieskauta, bet nav strūklakas, kas vasarā veldzētu. Kādreiz bija Raiņa parkā, jā, bija…
Runājot par kultūras dzīvi, gribas teikt, esam priekšlaicīgi kļuvuši veci – kā organizatori, tā iedzīvotāji. Tas saprotams, jo nav kur pulcēties, nav kur aicināt viesus. Kultūras nams? Lielais nams jau sen novecojis, nav ne svētuma, ne skata, pat auras nav, labu vārdu pelnījis vienīgi k/n «Rota» Pārlielupē, kur valda ģimeniska attieksme kā pret mani, tā arī pret apmeklētājiem. Tur ir dvēsele!
Bet kā ar vasaru? Nav kur aicināt ciemiņus koncertu sniegt vai teātri brīvā dabā spēlēt. Nav kur. Domes deputātiem un ierēdņiem, arī kultūras darboņiem pietiek, ka pusaudži un jaunieši padraiskojas zaļā pļavā Lielupes krastā. Savu reizi jau nebūtu slikti arī vidējās un vecākās paaudzes ļaudīm pie pūtēju skaņām pagrozīties, kā jau zaļumballē.
Savā laikā ļaužu simtus pulcēja Uzvaras parks – gan koncerti ar Rīgas māksliniekiem, gan teātri, gan dziesmu un draudzības svētki. Brauca pat kaimiņu bāleliņi – lietuvieši un igauņi. Bet jau vairāk nekā 10 gadu Uzvaras parks atstāts visiem vējiem un parka postītājiem. Domāju. Vai būtu problēma uzcelt jaunu estrādi (ne jau dārgu un sarežģītu)? Aicināt pilsētas uzņēmējus ar līdzekļiem, materiāliem, arī finansēm. Un kur vēl pilsētas gudrās galvas! Pakoriģēt budžetu – viss viņu rokās. Bet varas vīriem un sievām pietiek ar «zaļo pļavu», jo viņi paši tur neiet. Paši priecājas citās pilsētās, bet ko darīt tiem, kas grib tepat, savā pilsētā? Domāju, ka jāstrādā pašiem ar savu galvu un izdomu. Jābūt sirds balsij pret mani tiem, kas atbild par manis izveidošanu, dzīvību, par to, lai nebūtu kauns no kaimiņu pilsētām.
Vēl par ielām. Sāpīgi skatīties, ka tik ļoti vāji apgaismotās, izdauzītās, bedrainās, ūdens un dubļu pilnās ielās un trotuāros mani ļaudis iet, krīt, traumē sevi. Automašīnas brauc, nerēķinoties ar gājējiem. Tādu ielu ir daudz, kaut vai viena no centrālajām – Zemgales prospekts, trotuārs no stacijas līdz Akadēmijas ielai. Arī drausmīgais žogs un teritorija Zemgales prospektā 1 man godu nedara. Bet ir jau ielas pilsētas nomalēs, kur dzīvo simtiem cilvēku bez gaismas, bez sakārtotas ielas. Gribas runāt par tā saucamo Pārlielupi – otru manu daļu. Kauns sūdzēties, bet kāds gan izskatās Brīvības bulvāris, kur notiek dzīva satiksme ar lielāko slimnīcu, Lauksaimniecības universitātes Veterinārmedicīnas fakultāti. Un ne tikai! Vēl sliktākā stāvoklī ir Garozas iela no Cukurfabrikas – Aviācijas ielas krustojuma līdz Būvmateriālu kombinātam. Tumša bedru un dubļu jūra. Brīnos, kā vispār tur kursē autobuss. Starp citu, Parka iela izveidojusies kā taisnākā satiksme ar jauno apvedceļu. Šodien gaismas nav tādēļ, ka Dome ar Dienvidu elektriskajiem tīkliem nav noslēgusi līgumu par ielu apgaismojumu. Ko darīt tiem simtiem iedzīvotāju vakara stundās, kad jānāk no darba vai veikala? Dzirdu atrunāšanos – nav naudas, jāatdod parādi, jātaisa tilti. Arī to vajag! Bet aiz visa tā nav jāslēpj sava neizdarība! Vai budžets veidots, ievērojot arī manas vajadzības? Savas intereses nevar likt pirmajā vietā, jārēķinās ar manis izveidošanu, ar maniem iedzīvotājiem.
Un vēl. Cik man būtu patīkami, ka mans karogs nestāvētu Domes kungu kabinetā kaktā ielikts, bet plīvotu pie Domes kā galvenais rādītājs, ka tur ir mans centrs un tur ir tā vieta, no kuras atkarīga mana turpmākā dzīve. Nekautrējieties to izkārt ikdienā, kā to dara daudzās pilsētās: Rīgā, Jūrmalā, Ventspilī!
Beidzot savu bēdu stāstu, gribu palikt cerībās, ka kaut mazumiņu no teiktā kāds ierēdnis vai domnieks saklausīs, nokaunēsies un padomās, ka tiešām tā tālāk nevar dzīvot, ja gribam būt citu pilsētu vidū ievēroti. Visi gan dzied slavas dziesmas Ventspilij. Nenoliegšu, tā kādreiz bija «sādža», bet šodien priecē visus. Ne jau tikai bagātībā ir panākumi, arī cilvēkos, kas par pilsētu domā. Vēl ceru un dzīvošu sapņos, ka arī mana prieka stunda pienāks. Tava Jelgaviņa.»
M.Jokste, jelgavniece kopš 1928. gada
