Šis gads, kuru aizvadām, ir nemierīgs. Daudz runā par izglītību. Taču katra viedoklis par to veidojas no pašu skolas gadu pieredzes, no bērnudārzu un mācību iestāžu prasībām pret mums, vecākiem, kā arī no tā, kā tur jūtas un ko iemācās mūsu bērni.
Šis gads, kuru aizvadām, ir nemierīgs. Daudz runā par izglītību. Taču katra viedoklis par to veidojas no pašu skolas gadu pieredzes, no bērnudārzu un mācību iestāžu prasībām pret mums, vecākiem, kā arī no tā, kā tur jūtas un ko iemācās mūsu bērni.
Šoreiz es gribu runāt par to, ko, kā un kāpēc mācās bērni, iedami bērnudārzā. Par to, kas varbūt ikdienā nav tik ātri pamanāms. Žēl, ka «Zemgales Ziņas», rakstot par Jelgavas vai Dobeles bērnudārziem, atspoguļo tikai stereotipiskos pasākumus ar zaķīšiem, lācīšiem vai ansambļiem uzstāšanās reizēs. Daudzas pilsētas pirmsskolas iestādes strādā ļoti nopietni, lai maksimāli sekmētu mazuļu attīstību.
Programma – viena no modernākajām Eiropā
Ieskatīsimies darbā, kas rit Jelgavas sākumskolā ar bērnudārza grupām.
Jau gadu pirmsskolas izglītības saturu nosaka jauna pirmsskolas izglītības programma. Tās radīšanā piedalījās mūsu iestādes, kā arī citi Jelgavas pedagogi. Programma, ko atzīst par vienu no modernākajām Eiropā, veidota bērnu attīstības sekmēšanai, lai tiktu attīstīti psihiskie procesi – uzmanība, atmiņa, domāšana un citi – un bērni spētu sekmīgi mācīties.
Visu izglītības sistēmu, sākot ar bērnudārzu un beidzot ar pieaugušo izglītību, var salīdzināt ar māju. Raugoties uz kādu skaistu ēku, mēs aplūkojam sienas, glīto jumtu ar labu segumu, labi veidotās durvis, metālkalumus, puķu un koku stādījumus mājas priekšā. Taču tikai nedaudzi ievēros celtnes pamatus. Tieši pamati ir tie, kas paredz mājai ilgu mūžu un ļauj būt par drošu patvērumu tās iemītniekiem.
Ne jau burtu pazīšana ir galvenā
Lai bērns spētu sekmīgi mācīties skolā, viņam ir jābūt pietiekami sagatavotam. Taču maldās tie vecāki, kuri domā, ka galvenais ir, lai mazais piecu vai sešu gadu vecumā pazītu burtus. Vilsies arī skolotāji, kuri šo prasmi uzskata par galveno. Burtu pazīšana nebūt nenorāda, ka sagatavotība skolai ir pietiekama. Tā ir tikai aisberga redzamā daļa.
Lai bērns spētu sekmīgi iemācīties, viņam jābūt attīstītām sajūtām – redzei, dzirdei, taustei, garšai un citām maņām. Tās ļauj iepazīt pasauli, zināt, kā sauc objektus tuvākajā un tālākajā apkārtnē, kā tie izskatās, ko ar tiem dara. Tas nodrošinās bērnam vārdu krājumu, kuru viņš spēs lietot, mācoties skolā: stāstot, rakstot sacerējumus, radošos darbus, risinot teksta uzdevumus, strādājot projektus.
Ja bērns darbojoties būs iepazinis augļus, dārzeņus, dzīvniekus, virtuves piederumus, grāmatas, adāmlietas, dziju, viņš būs ieguvis nepieciešamās iemaņas, lai justos drošs, ar tiem strādājot. Būs arī attīstīta pirkstu muskulatūra, lai roka nenogurtu, rakstot burtus, un rokraksts veidotos glīts un salasāms. To nevar panākt, tikai rakstot sešgadniekiem domātajās burtnīcās, ko izdevniecības piedāvā plašā klāstā. Izdevniecībām tā ir iespēja pelnīt naudu. Galu galā spēja veikt burtnīcā prasīto ir kāda cita (attīstoša) procesa rezultāts. Vecākiem jāpievērš uzmanība, vai pirmsskolas iestādē atvase pietiekami darbojas ar papīru, grieznēm, plastilīnu, dziju, dabas materiāliem, diegu, adatām. Ar pīšanu, vīšanu, locīšanu, griešanu, tīšanu, veidošanu, adīšanu. Šīs un vēl daudzas «šanas» ļoti labi attīsta tos muskuļus, kas nepieciešami rakstīšanai. Daudzi pīšanas, vēršanas, tīšanas vingrinājumi sagatavo bērnu ritmiskam darbam, kāds būs nepieciešams lasot.
Savs skatījums uz pasauli
Kad bērns pasauli ir iepazinis ar sajūtu palīdzību, viņš spēj par to kaut ko pastāstīt no savas pieredzes, tā ir kļuvusi par viņa mājvietu.
Mums katram kādreiz ir gadījies klausīties cilvēku, kas runā garās, bezjēdzīgās, svešvārdiem piebārstītās frāzēs, nogurdinot klausītājus. Saprotam, ka šis cilvēks nav spējīgs pasacīt kaut ko savu – no paša pieredzes –, jo šajā jomā viņam trūkst pamata – pieredzes kā praktiķim.
Lai mūsu bērni nekļūtu par papagaiļiem – tukšu frāžu atkārtotājiem – viņiem jāiegūst savs skatījums uz pasauli, darbojoties atbilstoši vecumam.
Ja būs attīstītas sajūtas, būs attīstīta uztvere un bērns spēs uztvert skolā mācīto. Pratīs pietiekami uzmanīgi skatīties un klausīties, jo arī šo spēju var iegūt pirmsskolas vecumā.
Praktiska darbošanās ļaus attīstīt atmiņu, jo to nevar panākt, tikai klausoties.
Tas pats sakāms arī par domāšanu, jo tā sastāv no pamatoperācijām: analīzes, sintēzes, klasificēšanas, vispārināšanas, abstrahēšanas u.c.
Mūsu pirmsskolas pedagogi zināšanas par katru no šiem procesiem ir apguvuši un zina, ar kādu spēļu un praktisku darbību palīdzību tos var veidot.
Audzinātājas raugās, lai visi nosauktie procesi būtu attīstīti pietiekamā līmenī. To palīdz sekmēt arī iestādes psihologs, konstatējot attīstības līmeni sešgadīgajiem bērniem, nosakot nepieciešamās izmaiņas, lai audzinātājas vēl varētu kaut ko darīt līdz skolas gaitu sākumam. Esam sapratušas to, ka bez attīstītas iztēles un gribas mūsu audzēkņi nespēs konkurēt darba tirgū, bet būs beziniciatīvas instrukciju izpildītāji.
Apmācības process – vienots veselums
Mūsu iestādei ir zināmas priekšrocības, jo zem viena jumta atrodas skola un bērnudārzs. Nu jau par tradīciju ir kļuvis, ka decembrī bērnudārza audzinātājas tiekas kopīgā apspriedē ar 1. klases skolotāju un psiholoģi. Mēs uzzinām, kā bērniem veicas mācībās, un secināt, kas jāievieš mūsu darbā.
Lai pilnveidotu savu profesionalitāti, mūsu bērnudārzā pedagogi izstrādā radošos darbus un tos arī publiski aizstāv. Lai apmācības process būtu vienots veselums un katrs pedagogs neprasītu no audzēkņa kaut ko savu, iesākto darbu bērnu attīstībā turpina arī muzikālā audzinātāja un fizkultūras audzinātāja.
Laiku, ko bērni pavada bērnudārzā, var salīdzināt ar vecāku darbu viņu darbavietās.
Kāda ir bērnu darba diena?
Laikā no pulksten 7 līdz 8.30 bērni darbojas kādā no interešu centriem jeb «stūrīšiem» (valodas, matemātikas, zīmēšanas, sajūtu attīstības, rokdarbu, rotaļājas rokdarbu stūrītī vai kopā ar audzinātāju veic kādu darbu – apkopj telpaugus, mizo un ver virtenēs ābolus utt.) Tātad, tas ir laiks, kurā bērni var darboties, sevi attīstīt, kaut ko veikt vēl labāk nekā vakar vai aizvakar.
Pēc tam bērni brokasto. Pulksten 9 visi sasēžas rīta aplī, lai justos kā vienas saimes locekļi, lai pateiktu viens otram kaut ko labu, kādu atzinības vārdu. Rīta aplī tiek izspēlētas pirkstu spēles, nodziedāta kāda dziesma, apgūts matemātikas uzdevums, vingrināta bērnu valoda.
Pēc šā rīta apļa bērni darbojas kopā kādas tēmas ietvaros. Rudenī aktuāla ir tēma «Augļi un dārzeņi». Mazie tos aplūko, izzina, sagriež, sadala, iztausta, izgaršo, pasmaržo, sagrupē, gatavo salātus, žāvē, raksturo, klausās un dramatizē pasakas par tiem. Ar tēmām un to uzdevumiem vecāki var iepazīties, izlasot vecāku stūrīšos ievietoto informāciju. Bērni arī dzied, vingro, pēta un eksperimentē, dodas ekskursijās un pastaigās – dara daudz interesanta.
Tam seko pastaiga svaigā gaisā, pusdienas un dienas miegs vai mierīgas rotaļas tiem audzēkņiem, kuri nevēlas gulēt.
Pēcpusdienā pēc launaga bērni var apmeklēt pulciņus (zīmēšanas, angļu valodas, ansambli), nepieciešamības gadījumā labot stāju koriģējošās vingrošanas nodarbībās, kopā ar audzinātāju strādāt rokdarbus, dzert tēju, klausīties un dramatizēt pasakas, krietni izkustēties svaigā gaisā.
Neesam «nabaga radinieka» situācijā
Lai nebūtu jāizgudro velosipēds no jauna, mēs aicinām talkā valstī atzītus speciālistus, kas ļautu pilnveidoties arī mums pašām kā personībām. Mūsu iestādē ir viesojušies ar lekciju cikliem psihoterapeiti Juris Batņa un Inta Vadone, biomehānikas speciāliste Ilga Vilka, vācu pedagogi, folkloristi. Šogad sadarbojamies ar Alvi Stankēviču «Dzīves skolas» nodarbībās. Klausāmies arī ārvalstu speciālistu lekcijas kursos alternatīvajā pedagoģijā. Dalāmies pieredzē ar mūsu valsts pedagogiem.
Septiņas kolēģes mācās augstskolā.
Ārzemju kolēģi, kas apmeklējuši mūsu iestādi, atzīst to par interesantu un darba saturu un metodes – par labām un mūsdienīgām. Šis novērtējums, protams, sniedz gandarījumu. Apmainoties pedagoģiskā darba pieredzē, saskatījām daudz kopīga. Arī oktobrī, Rīgā tiekoties ar Šveices bērnudārza audzinātāju, secināju, ka mūsu iesāktais ceļš ir pareizs. Priecē apstāklis, ka varu ar šo kolēģi sarunāties kā līdzīgs ar līdzīgu, nevis no «nabaga radinieka» pozīcijām.
Par mūsu kolektīva darbu interesi ir izrādījis žurnāls «Pirmsskola».
Ar prieku varu sacīt, ka pedagogu kolektīvs ir gudrs un rosīgs, un gribu novēlēt mums visiem veiksmi un izturību darbā, kas ir tik radošs, cik vien kāds darbs var būt. Un nav lielāka prieka kā dalīties zināšanās, idejās un mīlestībā ar otru…
