Peldētājai Agnesei Ozoliņai šīs būs jau otrās olimpiskās spēles. Pirmās, Atlantā, devušas pamatīgu mācību.
Peldētājai Agnesei Ozoliņai šīs būs jau otrās olimpiskās spēles. Pirmās, Atlantā, devušas pamatīgu mācību. Un īsi pirms došanās uz Sidneju viņa ir pārliecināta, ka ir vairāk pieaugusi un gatava startam.
Atlantas melnā diena
«Atlantā pirms starta es vēl kaut ko domāju, cerēju, bet pēc tam jutos kā maza muša, ielidojusi, kur nedrīkst. Atlanta man deva pamatīgu mācību, ka nevar uz olimpiskajām spēlēm vienkārši aizbraukt, ir jāgatavojas. Jāatdod darbam visi spēki – jāstrādā ne tikai ar muskuļiem, bet arī ar galvu.
Tomēr es piekrītu tiem, kas uzskata, ka uz olimpiskajām spēlēm ir vērts braukt arī jaunajiem – pēc pieredzes. Pirms tam pati domāju, kāda tur pieredze, aizbrauc uz pasaules čempionātu – iegūsti tādu pašu, bet tā nav. Olimpiskajās spēlēs jau nosaukums vien rada citas izjūtas. Es domāju, katram, kurš izpildījis normatīvu un kuram ir iespējas tikt uz olimpiādi, tās ir jāizmanto.
Toreiz tā tiešām bija kaut kāda melnā diena – pirms starta gadījās visādas ķibeles. Pirmkārt, jau biju aizmirsusi savu akreditācijas karti, vajadzēja tai braukt pakaļ, citādi vispār mani nepielaistu pie starta, tad vēl brilles saplīsa, un ar tām, ko aizdeva viena iepriekš nopeldējusi sportiste, nevarēju papeldēt. Tagad vismaz ir mācība, zinu, ka kārtīgi jāsagatavojas pirms starta.
Atlantas spēļu atklāšanā mums, Latvijas komandas sievietēm, gāja amizanti ar apaviem. Ieeja stadionā bija uztaisīta slīpa, lai delegācijas ātrāk un jautrāk ienāktu. Mums tiešām iznāca smieklīgi, jo izrādījās, ka kurpes slīd. Tā nu mēs klupdamas krizdamas nācām stadionā.»
Pēc četriem gadiem – vairāk pieaugusi
«Pašlaik noteikti jūtos pavisam citādi nekā pirms braukšanas uz Atlantu. Esmu ieguldījusi daudz lielāku darbu. Esmu arī vairāk pieaugusi (Agnese smejas – A.F.). Šogad man ir lielākas cerības sasniegt augstvērtīgākus rezultātus.»
No vienas puses, tas, ka olimpisko normatīvu izpildīju salīdzinoši vēlu, man traucēja – palielināja nervu spriedzi. Taču tam, kāpēc vēlu, bija pamatots iemesls – visu gadu es smagi trenējos. Ja rezultātu būtu sasniegusi jau, piemēram, martā, pēc tam būtu bijis atslābums un nebūtu paveikts tik liels darbs kā pašreiz. Trenere (Gaļina Broka) lika uz spēles visu – es nebraukāju tik daudz pa sacensībām, kā to darīja pārējie, vēl divi jaunāki, kandidāti, bet vairāk laika pavadīju trenējoties. Pārējie iztērēja pārāk daudz spēka dažādās sacensībās, jo, nemitīgi cenšoties izpildīt normatīvu, nevar pilnvērtīgi trenēties.
Eiropas čempionātā Helsinkos jūlija sākumā nopeldēju, izkāpu no ūdens, briļļu man nebija, tāpēc neko uz tablo neredzēju, bet pie manis pienāca Anna Builo un sauca: «Ir, ir!»
Prieks bija neaprakstāms, abas kā trakas lēkājām.
Ja man jāsaka, ko darīju treniņnometnē, – peldēju, peldēju, peldēju… Tiešām ļoti daudz tur izdarīju. Parasti mēnesī izdodas nopeldēt apmēram 180 līdz 200 km, bet treniņnometnes trijās nedēļās pieveicu 230 km. Tas tiešām ir daudz.
Protams, trenēšanās mājās ir pavisam citāda: te nevar atnākt pēc treniņa un gulēt, tad celties un atkal iet uz baseinu. Te ir draugi, mamma, visādi darbi… Nometnē tu esi viens un nekā cita bez treniņiem, gulēšanas un ēšanas ko darīt nav. Pēc tā visa ļoti sailgojos pēc mājām. Beigās jau skaitīju dienas un stundas, kad tikšu šurp.
Tiešām ceru, ka varēšu iet just līdzi arī citiem Latvijas komandas sportistiem, visticamāk, ka līdz manam startam neiznāks, bet pēc tam gan. Mans starts ir 20. un
22. septembrī, bet olimpiāde beidzas 1. oktobrī, tā ka pietiks laika vēl pašai arī apmeklēt sacensības. Vēl noteikti gribas redzēt sporta veidu, kurā latvieši nepiedalās, – basketbolu. Jāpaskatās uz tiem milzīgajiem basketbolistiem no Amerikas. Man trenere pēc starta iedeva divas brīvas nedēļas. Varēšu darīt, ko vien vēlēšos, iet uz visām sacensībām, tikai ēst gan nedrīkstēšu, cik gribas.»
Saspringta cīņa starp labākajiem peldētājiem
«Diemžēl vēl pagaidām neko daudz nezinu par apstākļiem, kādos dzīvosim un trenēsimies. Esmu tikai dzirdējusi, ka tur esot «ātrs» iekšējais baseins, jo pagājušajā gadā tajā Austrālijas peldētājiem pašiem bija sacensības un izdevies sasniegt ļoti labus rezultātus.
Protams, Sidnejā centīšos darīt visu, kas manos spēkos, lai sasniegtu pēc iespējas augstāku rezultātu. Par vietu vispār negribu runāt, jo labākajā gadījumā varu būt kaut kur pa vidu. Man galvenais ir nopeldēt pēc iespējas labāk.
Šogad noteikti būs ļoti interesantas cīņas starp labākajiem peldētājiem, jo daudzi ir viena līmeņa sportisti un var cīnīties par uzvaru. Vīriešiem sacensības brīvajā stilā būs ļoti interesantas, jo ir kādi pieci kandidāti uz zelta medaļu. Līdzīgi saspringtas sacensības būs arī sieviešu konkurencē. Parasti manas simpātijas pieder apmēram mana vecuma sportistēm. Turklāt man parasti nepatīk tās, par kurām dzirdēts saistībā ar dopinga lietošanu.
Nu, jau esmu sākusi pat domāt par trešo olimpiādi. Paskatos, kāda vecuma meitenes startē, un saprotu, ka pēc četriem gadiem es arī varbūt vēl varētu piedalīties, jo daudzas peldētājas savus labākos rezultātus sasniedz apmēram 24 gadu vecumā.
Arī Latvijas komandā tomēr jūtos diezgan niecīgi, jo tajā ir cilvēki ar izredzēm iegūt augstas vietas, varbūt pat medaļas, bet būtu arī jocīgi, ja tikai tāpēc, ka citi ir labāki, es nebrauktu.»
Labākie līdzjutēji – mājās
«Esot ūdenī, līdzjutējus visapkārt jau īsti nejūt, turklāt uz Sidneju ar mani nebrauks ne trenere, ne mamma, ne draugs, bet par vienu gan esmu pārliecināta – mani labākie līdzjutēji ir mājās.
Protams, ir svarīgi, ka par mani domā un tur īkšķus, kad startēju. Zinu, ka Jelgavā tiek organizēta sportistu pavadīšana uz Sidneju, tas tiešām ir jauki.
No vienas puses, ļoti gribas braukt uz Sidneju un nopeldēt, no otras – es tur būšu pavisam viena. Tikko trīs nedēļas jau biju prom no mājām nometnē Polijā. Nepaspēju tur kaut neilgi padzīvot, kad atkal jābrauc. Laikam uz Sidneju ņemšu līdzi ļoti daudz grāmatu. Zinu, ka mani noteikti ietekmēs joslu maiņa. Reiz jau biju sacensībās Austrālijā, tad arī vajadzēja vairākas dienas, kamēr pieradu nemosties augšā piecos no rīta (pēc viņu laika).»
