«Tā zemnieku piketēšana pie Saeimas nama tāds joks vien bija,» man sacīja kolēģe, televīzijā noskatījusies nedaudzās reportāžiņas no notikuma vietas.
«Tā zemnieku piketēšana pie Saeimas nama tāds joks vien bija,» man sacīja kolēģe, televīzijā noskatījusies nedaudzās reportāžiņas no notikuma vietas. Es, protams, sadusmojos. «Re, kā franču zemnieki cīnījās par savām tiesībām, pilnas šosejas bija ar tehniku un salmiem,» kolēģe vēl iebārstīja sāli manā «pušumā». Un es sāku prātot, kāpēc viņai tāds viedoklis. Turklāt līdzīgas domas man nācās uzklausīt jau piketa dienā un vietā, sak’ ko nu jūs te ākstāties, tikpat nekas nemainīsies. Kāpēc?
Zemnieki pasākumam bija gatavojušies. Ceļu līdz galvaspilsētai tajā trešdienas rītā bija mērojuši pat daugavpilieši, krāslavieši, ludzānieši, par tuvīnākajiem nemaz nerunājot. Tomēr iepriekš masu informācijas līdzekļos pasolītais tūkstotis nemiernieku nebija. Sabraukušie līdzi bija atveduši dažāda satura lozungus, pušķus no Latvijas pamestajās zemēs augošiem kārkliem, nātrēm un usnēm, diviem «bagāžā» bija dakšas, bet viens atbrauca, pat simboliski pakāries. Tā, no malas uz visu raugoties, nebija iemesla Saeimas deputātiem neņemt to visu nopietni. Un tomēr oficiālās publiskas reakcijas nebija. Deputāti no rīta, nākdami uz savu frakciju sēdēm, piestāja pie piketētājiem, parunājās ar apkārt salasījušos interesentu pūlīti un aizgāja. Dažs, no otras puses augstajam namam pienākušais, tīras ziņkārības dzīts, panācās uz «Arsenāla» pusi to tūkstoti zemnieku lūkot. Taču, ieraudzījis vien dažus simtus, kādu vārdu pārmija ar tuvāk stāvošajiem un, sargu rindai pat cauri neizgājis, griezās atpakaļ zem jumta. Un sākumā kareivīgo piketētāju rindas kļuva aizvien retākas un retākas, līdz pulksten trijos pēcpusdienā, kad sākās Saeimas ārkārtas sēde par lauksaimniekiem svarīgajām lietām, pie Jēkaba ielas stūra stāvēja vairs tikai kādi pārdesmit jelgavnieku un vēl daži citi, kam kavējās mājāsvedējs transports.
Kāpēc gan Latvijā nav bijāšanas pret zemnieku – maizes audzētāju, tautas barotāju?
Pirmkārt, tāpēc, ka zemnieki ir slikti organizēti. Sevišķi tas kļuva redzams pēc cēsinieku nemieriem, kad viņu atbalstītāju pulks izrādījās visai pašķidrs, jo aktīvas zemnieku apvienības ir tikai dažos rajonos. Otrkārt, tāpēc, ka laukos nav vienotības, zemnieki ir par sevi, paju sabiedrību biedri – par sevi, lauku skolotāji, pastnieki, mediķi, šuvēji, kurpnieki un vēl citi – arī katrs par sevi. Taisnība parunā – kur trīs latvieši, tur četras partijas. Šai ziņā mums būtu jāmācās no lietuviešiem, viņiem cīņā par lauksaimnieku interesēm kopsolī iet kā zemnieks, tā tehnikuma pasniedzējs un students, tā bērnudārza audzinātāja un ēdnīcas vadītāja. Treškārt, mūsu zemnieks ir garā slinks. Tā patiesībā ir sociālisma laiku palieka, kad zemes apstrādātāja vietā pļaujas laiku izlēma «partkoms» pilsētā un patstāvīgi domājošs lauku speciālists nevienam nebija vajadzīgs. Ceturtkārt, vainīgs ir zemnieka samiernieciskums. Jau pati māte daba viņu radina tādam būt – uznāk lietus ar krusu un sējumi pagalam, lec kaut uz ecēšām, bet jāsamierinās; uznāk ziemā atkušņi un rudzi izslīkst – arī jāsamierinās; sivēnmāte aizgaldā rukšeli noguļ – nekaus taču šo tādēļ nost, jāsamierinās. Un pie reizes samierinās arī ar to, ka citiem pieder labības kombināts, pienotava, banka. Samierinās, ka viņa balss izskan kā sauciens tuksnesī, ka sola, bet neizpilda…
Un tad, kad to visu caur savu «prizmu» laiž masu informācijas līdzeklis, sīvās konkurences cīņas spiests publicēt vien interesantākos, sensacionālākos, bet ne raksturīgākos faktus un notikumus, tad iznāk tas, ko mana kolēģe teica – tāds joks vien. Zemnieku pikets pie Saeimas nama, lai piespiestu likumdevējus un valdību pildīt pašu pieņemto lauksaimniecības likumu un beidzot taču izstrādāt lauksaimniecības valsts koncepciju, ar draisku dziedāšanu, uzdancošanu, uzgavilēšanu paziņām. Kā lai apvainojas, ja to neņem nopietni?
Tas, protams, ir tikai mans viedoklis.
