Saimnieciskie zaudējumi, kas nāca līdz ar 8. – 9. janvāra orkānu, pirmām kārtām saistās ar elektrības piegādes pārtraukumu.
Saimnieciskie zaudējumi, kas nāca līdz ar 8. – 9. janvāra orkānu, pirmām kārtām saistās ar elektrības piegādes pārtraukumu. Tādēļ šajā “Novadiņā” stāstīsim, kā šīs grūtības “Latvenergo” Dienvidu elektrisko tīklu (DET) ļaudis pārvarēja pēc 1967. gada 17. – 18. oktobra orkāna, kas toreiz uznāca pilnīgi negaidīts. Uz sarunu aicināju DET veterānus, tā laika Tehniskās daļas vadītāju Mārtiņu Segliņu, inženierus Birutu Kalbergu, Aivaru Dubovu, Imantu Hercogu, dispečeru Ilmāru Zīdu.
M.S.: Paradoksāli, ka nule pārdzīvotā orkāna zaudējumi radās tādēļ, ka Latvijas enerģētiķi līdz šim strādājuši labi. Cilvēki bija pieraduši, ka elektrības piegāde ir ļoti stabila, tādēļ bija pat dažas slimnīcas (nemaz nerunājot par rūpnīcām un fermām), kurām trūka avārijas ģeneratoru. Šā gada 8. – 9. janvāra orkāns bija zīmīgs ar to, ka šoreiz tika pārrautas arī augstsprieguma 110 kilovoltu līnijas. 1967. gadā tās, var teikt, palika veselas. Jāpiebilst, ka augstsprieguma 110 kilovoltu tīkli nav DET atbildībā. Tur bojājumu novēršanā darbojas īpašas avārijas brigādes no Rīgas “Latvenergo” augstsprieguma tīkliem.
I.H.: 1967. gada oktobrī DET atbildības zonā, kurā ietilpst Zemgale un daļa Kurzemes, tika nolauzti 5927 elektrības stabi. Tolaik DET strādāja 170 montieru, kas varēja darboties uz līnijām. Lai bojājumus ātri novērstu, ar to, protams, nepietika. Šajā DET teritorijā tolaik pastāvēja 146 kolhozi un 43 padomju saimniecības, kurās arī bija savi elektriķi. Kopsaimniecību vīri izveidoja nelielas orkāna seku likvidēšanas brigādes, kas stabu sēdināšanai raka bedres, atbrīvoja vadus no sagāztajām eglēm un cēla augšā līnijas. Toreiz tika pieļauts drošības normu pārkāpums. Proti, zemē tika ierakti tie paši nolauztie stabi, tādēļ elektrības vadi bija par pusotru diviem metriem zemāk. Taču sieviņa ar govi pa apakšu iziet varēja, vajadzēja tikai pieteikt, lai neceļ dakšas uz augšu. Galvenais bija atjaunot elektrības piegādi. Aizlauzto stabu nomaiņa ar jauniem pakāpeniski tika veikta jau vēlāk.
A.D.: 1963. gadā laukos bija pabeigta elektrifikācija. Jau tolaik bija skaidrs, ka kolhozi paši savu elektrības saimniecību finansiāli uzturēt nespēs. Tādēļ “Latvenergo” tika uzdots šīs līnijas pārņemt savā atbildībā. Daudzas no tām bija katastrofālā stāvoklī, tādēļ vējā stabi sagāzās itin viegli.
M.S.: Var teikt, ka tajā ārkārtējā situācijā pēc orkāna vietējos tīklus uz pāris nedēļām nodevām atpakaļ kolhozu montieru pārziņā. Vienīgi tad, ja viņi pašu spēkiem nevarēja tikt galā, sauca mūsu speciālistus.
B.K.: “Latvenergo” vienmēr ir bijuši patrioti. Toreiz orkāna seku likvidēšanā neviens neskaitīja ne stundas, ne algu. Strādāja nosaluši un izlijuši. Dažkārt priekšniekam nemaz nevajadzēja dot īpašus rīkojumus. Ja montieris laukos redzēja, ka pazūd gaisma, jūdza zirgu un brauca bojājumu novērst. Piemēram, Elejā elektriķiem bija mīļš zirdziņš Blese. Traktoru pa visiem DET tolaik bija tikai desmit.
Tagad daudz kur ienākušas tirgus attiecības. Elektriķis nevar bez saskaņošanas darboties uz lauka vai mežā, kas pieder kādam īpašniekam.
I.H.: Viena tāda līniju atjaunotāju brigāde dienā spēja piecelt pat desmit stabu. Visdarbietilpīgākā bija līniju atbrīvošana no gāztajiem kokiem, sevišķi eglēm. Toreiz vīri strādāja ar divrocīgo zāģi, vajadzēja iztikt bez motoriem.
B.K.: Runājot par ekonomiskajiem zaudējumiem, tie 1967. gadā noteikti bija mazāki tādēļ, ka tolaik vēl nebija lielfermu. Parasti vienā kolhoza kūtī turēja ne vairāk kā piecdesmit govju. Tās slauca ar rokām, un elektriķi mierīgi vienoja klāt norautos vadus.
M.S.: Vēlākos gados, kad sāka ieviest elektriskās slaukšanas iekārtas, fermas bija jānodrošina ar dubulto barošanu – vadi tika pievienoti no divām pusēm. Taču šajā orkānā tas nebūtu palīdzējis.
I.Z.: 1967. gada stihijā dispečerdienestā galvenā problēma bija sakari. Izmantojām radiosakarus, armijnieku pakalpojumus.
I.H.: Tajā laikā apbrīnojamu saprašanos ar padomju armijniekiem bija izveidojis Dobeles tīklu rajona priekšnieks Ramma. Runāja, ka viņš ar padomju virsniekiem pūta vienā orķestrī. Tad nu mēļoja, ka, Dobeles mežos atjaunojot līnijas, nogāztos kokus vilka pat ar tankiem.
M.S.: Šogad bojājumu bija vairāk nekā pēc 1967. gada orkāna (1969. gada 1. novembrī elektrolīnijas cieta vēl mazāk – red.). Taču tolaik daudz mierīgāka attiecībā pret nodarīto postu bija arī sabiedrības reakcija. Daudzi no sešdesmitajos gados dzīvojošajiem savā mūžā bija piedzīvojuši karu, represijas – ievērojami lielākas briesmas par orkānu.
I.H.: Tolaik vēl katrās lauku mājās bija saglabājies pa vējlukturim, petrolejas lampai, dažiem bija arī karbīda gaismekļi no vācu laika. Sveces neviens nededza.
B.K.: Sveces jau padomju laikos veikalā bija deficīts, tās nevarēja dabūt!
I.H.: Arī televīzijas seriālus neviens neskatījās, bet Latvijas radio austiņās varēja klausīties no kristāla detektora uztvērēja, kas tam nepieciešamo strāvu ģenerēja pats. Man bija tāds aparāts “Komsomoļec”, ko Rīgā Zaķusalas “utenī” biju nopircis par trīsdesmit rubļiem. Atceros, ka Vilces skolā, kur bija bojāta elektrolīnija, toreiz pievienoja pārvadājamās kinoiekārtas ģeneratoru. Ar to pilnīgi pietika. Citās skolās varbūt pat iztika ar dienasgaismu. Katrā ziņā pārtraukt skolēnu mācības nevienam nenāca ne prātā. Mūsdienās cilvēki ir mazliet par daudz pieraduši pie komforta un izlaidušies. Bez elektrības nevar pat bārdu nodzīt!
B.K.: Atceros, ka pēc 1967. gada orkāna Jelgavas toreizējiem varas vīriem liels uztraukums bija par milzīgo plakātu, kas sakarā ar tuvojošos revolūcijas gadadienu bija izlikts Mātera ielas 23/25 mājas galā. Uz tā bija Latvijas karte un uzraksts ar aicinājumu celt komunismu. Vējš plakātu bija noplēsis, un driskas mētājās kopā ar apgāztajām apaļajām miskastēm.
***
Ar šo orkānu, kura veiksmīgā un ātrā (nedēļas līdz desmit dienu laikā) seku novēršana, protams, cēla enerģētiķu pašapziņu, šķiet, saistās jautrs gadījums Oktobra revolūcijas 50. gadadienas parādē 1967. gada 7. novembrī. DET darbinieku kolonnas sastāvā bija iekļauta smagā automašīna, kuras kravas kastē, mūsdienu terminoloģijā runājot, bija izveidota instalācija – apmēram pāris metru augsts stabs ar elektromontieri. Šo varonīgā darbarūķa tēlu atveidoja montieris Smuška. Teicams darbinieks, kas bija pazīstams arī ar saviem jokiem. Protams, ka “aktierim” augšā bija vēsāks nekā citiem dalībniekiem. Tā viņš bija sācis sildīties ar līdzpaņemto kortelīti. Kad tagadējā Hercoga Jēkaba laukumā DET kolonna gāja garām tribīnēm, tur stāvošie partijas vadītāji uzsauca: “Lai dzīvo mūsu enerģētiķi!” Darbinieki uz to atbildēja ar draudzīgu “Urrā!”, bet Smuška, uz kāpšļiem staba galā sveicienu atņemot, priecīgs virs galvas pacēla izdzerto kortelīti. Tā laika DET priekšnieku goda vīru Robertu Lemkinu (viņš tikko bija saņēmis LPSR Nopelniem bagātā rūpniecības darbinieka goda nosaukumu, kas arī saistās ar DET panākumiem orkāna seku likvidēšanā – red.) sauca uz partijas komiteju paskaidrot, kā kaut kas tāds kolonnā aiz viņa muguras varējis notikt.
