Izstādes «No 50 līdz 90» atklāšana rīt svinama reizē ar Gunāra Ezernieka 80. dzimšanas dienu.
Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā rīt pulksten 15 atklās Jelgavas mākslinieku darbu izstādi «No 50 līdz 90». Izstādē piedalās Alberts Blūms, Gunārs Ezernieks, Mārcis Stumbris, Marita Landau, Valda Semane, Ilizane Grīnberga, Baiba Ūlande, Gints Strēlis.Minētajā virknē mākslinieku uzvārdi atbilstoši šogad svinamai apaļajai gadskārtai sakārtoti dilstošā secībā, proti, keramiķis A.Blūms šogad atskatās uz 90 mūža gadiem, un tas ir gandrīz vai divtik nekā uzskaitījuma noslēgumā.Pilnīgi loģiski kā nākamais aiz godājamā keramiķa šajā konstrukcijā minēts gleznotājs Gunārs Ezernieks, kurš šogad svin 80. Ja būsim vēl precīzāki, tieši 2. novembrī – izstādes «No 50 līdz 90» atklāšanas dienā. Zinot G.Ezernieka nozīmi Jelgavas mākslinieku saimē, abu notikumu sakritību diez vai var saukt par vienkāršu sagadīšanos, drīzāk jādomā, ka datumu saskaņošana notikusi apzināti. Izstādē Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā no 13 G.Ezernieka gleznām sešas ir pavisam jaunas, rīt paredzēts arī mākslas zinātnieka Māra Branča grāmatas «Gleznotājs Gunārs Ezernieks» atvēršanas svētki.«Esmu dzimis rīdzinieks,» atzīstas jubilārs, «bet lielākā daļa radošā mūža pagājusi Jelgavā. Rīgā man nemaz nebija īstu iespēju gleznot, dzīvoju nelielā dzīvoklītī, turpat, kur kādreiz Akadēmiskā drāmas teātra aktieris Kārlis Strāders.»- Mācījāties Latvijas Mākslas akadēmijā?Pirms tam bija Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskola, kur mācījos no 1948. līdz 1956. gadam. Mākslas akadēmiju pabeidzu 1962. gadā. Skolotāju bijis daudz, bet tā saucamo meistardarbnīcu, kā jau daudziem tai laikā, vadīja Eduards Kalniņš. Glezniecības nodaļu pabeidzu ar darbu «Vagonu būvētāji».Pēc tam strādāju Rozentāla skolā par pasniedzēju, tad Mākslas akadēmija uzaicināja mācīt vakara kursos. Uz Jelgavu pārvācos 1972. gadā. Atceros, tās bija oktobra beigas, un pēc dažām dienām jau svinējām manu dzimšanas dienu. – Tātad Jelgavā aizritējusi tieši puse aizvadītā mūža – četrdesmit gadu. Nav nācies nožēlot pārcelšanos no galvaspilsētas?Mani vienmēr vairāk vilinājusi daba nekā pilsēta. Jelgavā es, kad vien vēlos, varu aizstaigāt pie Pils salas zirdziņiem. Šeit jau arī pilsētas gleznojumi rodas gluži dabiski – Sv.Jāņa baznīcas bilde faktiski tapa, pateicoties manam sunītim. Tur mēs mēdzam staigāt katru dienu, un tieši netālu no šīs vietas dzīvo kaķis, kas «mums briesmīgi krīt uz nerviem». Kādu rītu ieskatījos pamatīgāk, un man šī celtne ļoti iepatikās – baznīcas logi, kas tiecas uz augšu, blakus ozolu tumšais zaļums vasarā. Jau aprakstīts, ka baznīca nav uzbūvēta gluži taisni, arī manā gleznā to var ievērot, bet tāpēc jau nav mazāk skaisti.Arī dzīvojot Jelgavā, vairāk nekā divdesmit gadu iznāca ikdienā braukāt uz Rīgu, jo strādāju žurnālā «Zvaigzne» par māksliniecisko redaktoru. Pāris gadu biju arī galvenais mākslinieks mācību grāmatu izdevniecībā «Zvaigzne», kur iepriekšējam māksliniekam Oļģertam Jaunarājam «piesēja» formālismu un «palūdza» aiziet.Tur biju liels priekšnieks, braukāju uz Maskavu un citur, lai uzstātos ar gudrām runām. Atceros žurnāla «Ogoņok» jubilejas balli, kur, skatoties mūsu žurnāla «Zvaigzne» numuru ar tajā publicētām Gunāra Bindes aktu fotogrāfijām, kolēģi no brālīgajām republikām saķēra galvu – kā kaut ko tādu var atļauties. – Esat strādājis arī par pedagogu.Sākās ar to, ka deviņdesmito gadu sākumā bankrotēja žurnāls «Zvaigzne», kur biju mākslinieciskais redaktors. Aizgāju pensijā, bet tā bija smieklīgi maza, un sāku strādāt Vircavas vidusskolā par skolotāju, vēlāk no turienes pārgāju uz Kalnciemu, kur nostrādāju līdz 2003. gadam. Biju pedagogs arī Jelgavas Mākslas skolā. Par «brīvo mākslinieku» kļuvu tikai 2009. gadā, kad vajadzēja izvēlēties, vai nu saņemt pensiju vai algu. Kas man tagad nekaiš – kad gribu, tad mālēju, kad gribu, tad guļu.- Vismaz spriežot pēc aktīvās un regulārās izstādīšanās, «mālējat» daudz vairāk, nekā guļat. Vai esat skaitījis savas gleznas? Varbūt var sarēķināt, zinot, ka vidēji mēnesī uzgleznots tik un tik.Skaitījis neesmu gan, bet māja ir pilna. Tagad esmu sācis darbus pārskatīt, gatavojoties personālizstādei, kas no 10. novembra būs Sv.Trīsvienības baznīcas tornī. Vispār jau uzgleznots ir daudz. Bet mēnesis no mēneša atšķiras, dažreiz neuzmālēju nevienu bildi, dažreiz visas trīs.- Tas atkarīgs no iedvesmas?Vairāk jau no laika apstākļiem. Nevar noliegt, ir tādas reizes, kad būtu jāstrādā, bet nav attiecīgā noskaņojuma. Tomēr cenšos – katru dienu vismaz trīs četras stundas «turos pie pindzeles». Tas ir savs rituāls. Izvedu pastaigā sunīti, pēc tam atgriežos, ieslēdzu radio 3. programmu «Klasika» (tas gleznošanai ir daudz labāks fons par politiķu runām) un sāku strādāt.Ja runājam par politiku, tad piekrītu tam, ko nupat izlasīju jaunajā grāmatā par Ģedertu Eliasu – var būt par vai pret, bet vissliktāk ir tad, ja viss ir vienalga.- Jūs gleznojat galvenokārt ainavas. Kāds tur par vai pret?Nu skatieties kaut vai šos pavasara plūdus – vai tad tie jums neko neizsaka? Nāk jauns pavasaris, un visi vecie draņķi tiek aizskaloti prom, uz jūru. Dabisks un ļoti vajadzīgs process, kam jāpārplūst, tas pārplūst. Kādam, kas dzīvo pašā krastā, var tikt nodarīta arī skāde, bet ar to jārēķinās.- Uz dažām vietām, kas attēlotas jūsu ainavās, var nokļūt tikai kājām. Laikam daudz staigājat?Dažkārt mēdzu arī nūjot. Taku pie Pils salas zirgiem esmu jau iesaucis par savējo un esmu to izstaigājis līdz pat Ozolpilij. Neparasta parādība – savvaļas zirgi faktiski pašā pilsētas centrā.Tagad baiļojos par topošo tiltu uz Pasta salu. Tā taču ir vēl viena unikāla vieta pašā Jelgavas centrā, kur varēja dzirdēt dziedam lakstīgalas. Diez vai vēl pogos, kad viss būs gatavs. Man tā vieta arvien vairāk sāk izskatīties pēc autoostas.- Kurš no gadalaikiem jums kā māksliniekam ir tuvāks?Šogad – rudens. Bet vispār jauks ir gandrīz katrs rīts. Nu jau kādu gadu vadāju sunīti Līzu. Izlēkājamies, izpriecājamies par rīta saulīti, un pasaule sāk rādīties daudz jaukākās krāsās. Kaut vai tikko skatītā glezna ar Jāņa baznīcu – nav jau nekāds arhitektūras šedevrs, bet noskaņa ir, nav taču gluži ikdienišķa būve.- Pats esat ticīgs cilvēks?Kristīts esmu kā katolis, bet uz baznīcu īpaši nestaigāju. Dažreiz domāju – kur gan mēs, visi tie miljoni, kas aizgājuši dusēt, liksimies, ja visi reizē piecelsimies? Es sirdsapziņai ticu.Diemžēl cilvēks, lai gan no zinātnes viedokļa ir visaugstāk attīstītā dzīvā būtne, bieži vien pats rok sev kapu. Bet ticība – tas ir jauki. Kaut kas jau pēc laba cilvēka paliek, sauc to par dvēseli vai kā citādi.
