«Gadsimta katastrofas Latvijā. Cēloņi. Liecības. Mācība» – grāmata par šā gadsimta Latviju ar industriālu apkārtējo vidi, kura potenciāli kļūst aizvien bīstamāka.
«Gadsimta katastrofas Latvijā. Cēloņi. Liecības. Mācība» – grāmata par šā gadsimta Latviju ar industriālu apkārtējo vidi, kura potenciāli kļūst aizvien bīstamāka. Tās autors ir jelgavnieks Gaitis Grūtups, žurnālists ar Sanktpēterburgas (tolaik Ļeņingradas) universitātes diplomu, pārdzīvojis tuvinieku zaudējumu 1969. gada janvārī Jelgavā notikušajā gāzes sprādzienā. Kad Latvija atguva neatkarību, radās iespēja piekļūt materiāliem par katastrofām un veikt žurnālistisko izpēti. Rezultātā tapa apraksti par dabas, ekoloģiskajām, inženiertehnisko būvju, dzelzceļa un citām katastrofām Latvijā šajā gadu simtenī. Gaitis Grūtups tos rakstīja ar vēlmi pateikt katram cilvēkam: izlasi un saudzē sevi!
Grāmatas prezentācijā Lauksaimniecības universitātē ļoti cienījami cilvēki jums teica paldies par šo grāmatu. Kā jūs pats raksturotu tās radīšanas procesu?
– Kad man saka, ka padarīts liels darbs, es atbildu, ka tas bija kā airējums pa straumi. Esmu pateicīgs daudziem cilvēkiem par lielo pretimnākšanu, iespējām iepazīties ar dokumentiem, par liecinieku un cietušo atmiņām. Tādējādi man pašam darbs pie grāmatas nebija tik liels, kā varbūt lasītājam šķiet. Saliekot to visu kopā, sākumā teksts iznāca neveikls, bet žurnālistikas dižgars Voldemārs Krustiņš pavisam īsā sarunā man ieteica: uzraksti, kā tu to redzi! To arī centos darīt. Protams, tā varēja rasties neprecizitātes, no vairākiem stāstījumiem izmantoju tikai fragmentus. Bet vēl neviens nav teicis: – Tu manu liecību izmantoji aplam.
Vai pievienojaties sengrieķu skaidrojumam, ka vārda «katastrofa» jēga ir pamata likumību neievērošana?
– Gadsimta sākumā katastrofu Latvijā tiešām bija mazāk. Bija bada gadi, dabas katastrofas, nevar arī idealizēt drošību Latvijas brīvvalstī, taču ar cilvēka nepareizu rīcību saistītās katastrofas vairāk notika pēc Otrā pasaules kara. Spilgts piemērs, kādas ir sekas pamatlikumu neievērošanai, iespējams, bija Ķeguma spēkstacijas tilta sagrūšana. Te redzam, kā zinātnieks aizgāja radošā pārdrošībā. Šī katastrofa pat «lec ārā» no pārējo virknes. Kādreiz bija lozungs «Piecgadi – četros gados», docents – ne pirmā kursa students – varbūt cerēja, ka arī tilts var «uzņemties» papildu slodzi. Cilvēks, kas gribēja tiltu pārslogot, domāja, ka ir jaunu likumu, jaunu atklājumu priekšā.
Kāda, jūsuprāt, ir mūsu drošība ikdienā tuvākajā apkārtnē?
– Pastāv arī nejaušība: lai cik uzmanīgi mēs brauktu vai ietu, kāds cits var izraisīt avāriju. Pasaule kļūst arvien trauslāka, no cilvēka darbības atkarīgāka. Mēs šeit, Jelgavā, guļam, «apķērušies» ar amonjaka mucu, vienu rītu varam nepamosties, naktīs dzirdu, kā uz dzelzceļa cisternas dauzās. Jelgavā Eiropas drošības līmeņa standarti tiek pārsniegti 800 reižu! Labi būtu arī, ja «Latvenergo» reizi gadā informētu, kādā kārtībā ir hidroelektrostaciju aizsprosti.
Jūs rūpīgi sekojat grāmatas gaitai pie lasītāja…
– Vēlos, lai grāmata būtu sabiedriski svarīga Latvijā, lai cilvēki to dāvinātu viens otram ar domu – izlasi un saudzē sevi! Grāmatu pārdod visā Latvijā: Rīgā, Jelgavā centrālajā grāmatnīcā tā ir pirmajā vietā pārdotās literatūras vidū. Katrā grāmatā esmu ierakstījis autogrāfu ar pretkatastrofu vēlējumiem. Tā ir uzdāvināta Valsts prezidentei, Ministru prezidentam, Zemessardzes komandierim, tā ceļo uz ārzemēm, 30 eksemplāru solījusi nopirkt Jelgavas Dome. Taču tā vēl ir par maz, un ne tikai tāpēc, ka esmu aizņēmies un ieguldījis naudu izdošanā. Vai grāmatu lasa dzelzceļa darbinieki? Tur vēl aizvien pārbaudot ar pliku roku tausta vagonu riteņu gultņus un cilvēks staigā pa staciju, ostīdams gaisu, deguns ir viņa instruments gaisa piesārņojuma konstatēšanai. Ja cilvēki zinātu, kāpēc nogrima kuģītis Daugavā, varbūt nebūtu Talsu traģēdijas.
Bet grāmatas reklāmas noteikumi man ir tādi paši kā «Samsungam» un pulverim «Omo». Ja būtu pārdoti septiņi tūkstoši eksemplāru, tad es uzskatītu, ka grāmata tiek lasīta, un varētu gaidīt cilvēku reakciju. Esmu gandarīts, kad «ieskapēju» to tādam, kas grāmatnīcā gadiem nav bijis…
Kādas ir turpmākās literārās ieceres? Tā jau būs grāmata nākamajai tūkstošgadei.
– Regīna Ezera par sievieti ir teikusi: ja viņai ir bērns, tad viņai ir trīsreiz mazāk laika, bet viņa ir trīsreiz redzīgāka. Pašreiz tādas izjūtas varu attiecināt arī uz sevi. Gribu uzrakstīt kaut ko gaišu, ko cilvēks izlasa un jauki smejas. Ir arī idejas par tautas mutvārdu vēstures pierakstu.
Uzdod sev jautājumu, vai tas, ko tu dari šodien, tuvina tevi tam, kur tu gribi atrasties rītdien.
H.Džeksons Brauns, jun.
