Alunāna mājā rīkotās izstādes nosaukums bija «Viss sievietēm» – lietas, ko sievietes varētu iekārot, kas viņām varētu patikt. Tagad vairāk uzmanības veltīts pašai sievietei.
«Alunāna mājā rīkotās izstādes nosaukums bija «Viss sievietēm» – lietas, ko sievietes varētu iekārot, kas viņām varētu patikt. Tagad vairāk uzmanības veltīts pašai sievietei,» iepriekšējo un Ģ.Eliasa muzeja kamīnzālē nule atklāto izstādi salīdzina autoru trijotne: gleznotāja Inita Vilka, tēlniece Nellija Skujeniece, tērpu modelētāja un tekstilmāksliniece Dita Veģe.
Kā uzsver N.Skujeniece, neviena viņas veidotā tēla «lasījums» nav «burtisks», bet nelielo, piesardzīgi plūdeno formu atpazīstamība ir punkts, no kura skatītājs var sākt risināt autores apspēlēto nozīmju pavedienu. Jaunāko skulptūru vidū, piemēram, ir māte ar bērnu, kurš viņai gan pieder, gan nepieder: «Viņa to mīl, bet zina, ka agri vai vēlu bērns viņu atstās, lai dzīvotu pats savu dzīvi.» Savukārt visjaunākā darba iecere, izrādās, ir vissenākā: «Reiz bērnībā redzēts lidojošs balts sapnis, kas kopš tā laika nav mani pametis un nu piepildīts – tapis darbā.»
Arī masīvo peldētāju betona muskuļi, kas dominēja skulpturālajai izteiksmei atvēlētājā daļā iepriekšējā izstādē, simbolizē ne jau kādu metru simtos izsakāmu peldēšanas distanci vai sievietes ienākšanu sportā, bet «dzīvi, kas iemet tevi ūdenī, un tu peldi, pārvarot šķēršļus – gan fiziskus, gan psiholoģiskus».
Kā puspajokam savas gleznas raksturo I.Vilka, tajās samanāmajam izteiksmes svārstīgumam piemītot sievietes dabas nepastāvība. Meklējumu amplitūda ir plaša: no mēģinājumiem iztikt ar tonālajiem izteiksmes līdzekļiem līdz paļāvībai uz skopa ieskicējuma vai gluži reālistiskas ainavas zīmējuma daiļrunību. Tomēr vienu pastāvīgi klātesošu īpašību skatītājs viņas darbos noteikti atradīs. Tā ir spēja jokot, kas piemīt arī vistālāk ārpus Latvijas robežām (uz Jelgavas mākslinieku izstādi Taivānā) aizceļojušajai gleznai (medījums, kas par nomedītu, tātad beigtu, tikai izliekas). Joku netrūkst arī muzejā aplūkojamajā izstādē. «Lēdurgas Mākslas skola, kurā strādāju, maksā ceļa izdevumus. Mēneša beigās jāuzrāda sakrātās autobusa biļetes. Izdomāju no tām uztaisīt gleznu. Joks ir arī lapsa un darbs ar tējas paciņām… joki ļauj pārvarēt vājuma brīžus, izdzīvot dramatiskajā pasaulē.»
Kā apstiprina D.Veģe, kuras daiļrade izstādē pārstāvēta ar vairākdaļīgu lielformāta zīda apgleznojumu «Sarkanā kleita», viss liecina – autoru trijotnes kopizstāžu viesošanās muzejā gaidāma arī turpmāk.
