Paaudze, kas bija izgājusi Pirmā pasaules kara nāves laukus, tolaik neizpratnē vaicāja: «Vai patiesi cilvēki nav mācījušies gluži neko?».
Paaudze, kas bija izgājusi Pirmā pasaules kara nāves laukus, tolaik neizpratnē vaicāja: «Vai patiesi cilvēki nav mācījušies gluži neko?» Pusaudži manā vecumā ar kutinošu ziņkāri avīzēs meklēja ziņas «par kariem». Lūk, japāņi sit ķīniešus. Ģenerālis Franko liek pārraidīt «Pār visu Spāniju zilas debesis». Hitlera «anšluss» Austrijā. Un tad negaisa mākoņi sabiezēja tepat pierobežā. Polijai sabrūkot īsā laikā, vēl Varšavai varonīgi pretojoties, no austrumiem tai nodevīgi uzbruka Padomju Savienība. Žurnālā «Atpūta» ievietots fotoattēls – padomju un vācu virsnieki draudzīgā pulciņā Brestļitovskā. Kā tad tā?
Neviens jau mums nepateica, ka 1939. gada 23. augustā plkst.20.05 steidzama Vācijas impērijas ārlietu ministra Ribentropa telegramma vēstīja: «Es būšu ļoti pateicīgs, ja līdz plkst.20 pēc Vācijas laika tiks apstiprināta fīrera piekrišana slepenā protokola parakstīšanai par savstarpēju ietekmes sfēru sadalīšanu visā austrumu zonā…»
Fīreram piekrita nekavējoties. Daudzu Viduseiropas tautu, tajā skaitā arī Latvijas, ar Staļina zilā un Ribentropa sarkanā zīmuļa parakstiem uz kartes okupācija bija sākusies. Bija sācies Otrais pasaules karš.
Ko Latvijai izmaksāja šo divu cilvēknīdēju vadīto impēriju zvērības? Pēc aptuveniem mūsu puses aprēķiniem, tika zaudēti 700 000 upuru. Krievijas puses aprēķini bija «pieticīgāki» – tikai 600 000 dvēseļu… Kaut vai ņemot vērā vidējo, redzam, ka neviena cita tauta 50 gadu okupācijas laika sprīdī nav cietusi tādus sava dzīvā spēka zaudējumus. Ja vēl bijušās vācu impērijas valstiskie pārmantotāji kaut vārdos un daļēji arī materiāli centās dzēst savu priekšteču radītā posta sekas, tad velti to gaidām no austrumu vietvalžiem. Nav bijusi ne okupācija, ne zaudējumi, nav bijis gandrīz nekā, izņemot tos pāris simttūkstošus, kas savukārt esot vainīgi viņu divdesmit miljonu cilvēku iznīdēšanā. Pie tā sīksti turas šodienas «balto plankumu» izgaismotāji. Kaut politiķi strīdas, vai tā bija okupācija, ka 1940. gada 17. jūnijā PSRS karaspēks bez oficiāla kara pieteikuma uz ultimāta pamata iebruka Latvijā, nesastopot bruņotu pretestību, jāatbild – bija gan. To vēsta šodien jau ar likumu atzītā nacionālās pretošanās kustība, kas ar savu darbību de facto to pierādījusi.
Latvju tautai jau no senseniem laikiem, kā liecina vēsture un unikālais gara mantu kopums, piemitis apbrīnojams izdzīvošanas un pretestības sīkstums. Tā spēja īstenot atmodu. Spēja pirms desmit gadiem roku rokā ar likteņbrāļiem lietuviešiem un igauņiem saslēgties «Baltijas ceļā» un iedegt tā cerību ugunskurus. Vēl nebijām brīvi, bet šī ATMODA, šis CEĻŠ tur izveda.
«Baltijas ceļa» 10. gadadienas atceri atzīmēs visās trijās tās republikās. Arī Jelgavā. Piemiņas brīdis noslēgsies Svētbirzī, kur represēto apvienība «Staburadze» iedegs ikgadējo ugunskuru.
