Stāsta pieredzējušais Zaļenieku pagasta zemnieku saimniecības «Mežacīruļi» vadītājs Juris Cīrulis.
Stāsta pieredzējušais Zaļenieku pagasta zemnieku saimniecības “Mežacīruļi” vadītājs Juris Cīrulis.
Knišļu un odu uzlidojums mājdzīvniekiem nav nekas jauns. Tie vienmēr bendējuši lauksaimnieku nervus. Arī rudenī nereti govīm tiek sakosti tesmeņi, veidojas tūskas, parādās vispārīgi veselības traucējumi. Par iespējamo kukaiņu nodarīto postu jādomā katru gadu, lai arī to masveida savairošanās notiek retāk. Tiesa, mūsu pusē nav tik daudz mitru, purvainu apvidu, tāpēc šeit knišļu ir mazāk.
Ganāmpulka aizsardzībai lietoju kukaiņus atbaidošus līdzekļus – epilentus. Uzsmidzinu vai iesmērēju dzīvnieka pavēderē, uz kakla. Protams, papildus tam bīstamajā periodā jāizvērtē ganību režīms. Kūtī lopus visu laiku neturam, taču pievēršam pastiprinātu uzmanību, vai neparādās knišļu spieti.
Kad no lielā knišļu uzbrukuma Latvijā gāja bojā mājlopi, sagadījās, ka biju Krāslavas un Preiļu pusē. Savām acīm redzēju iespaidīgu knišļu spietu. Tas bija melns kukaiņu mākonis apmēram 1,50 metru augstumā virs zemes. Skaidrs, ka tāda knišļu daudzuma uzbrukums lopam ir letāls.
Pēc intensitātes apmēram 1000 knišļu kodienu ir līdzvērtīgi vienam bites dzēlienam.
