Kā uzskatāmākais piemērs korupcijai postkomunistiskajās valstīs parasti tiek minēta privatizācija, kas ir reālākais veids, kā puslīdz legāli iedzīvoties uz valsts rēķina.
Kā uzskatāmākais piemērs korupcijai postkomunistiskajās valstīs parasti tiek minēta privatizācija, kas ir reālākais veids, kā puslīdz legāli iedzīvoties uz valsts rēķina. Arī Latvija šajā ziņā nav izņēmums, to ne vienreiz vien uzsvēris mūsu privatizācijas mohikānis Jānis Naglis, norādot, ka godīga privatizācija patiesībā nemaz nav iespējama, jo patieso objektu vai uzņēmumu tirgus cenu valstij tāpat neviens nemaksās. Diemžēl šāda prakse bijusi visur, kur vien kāds kaut ko ir vēlējies privatizēt, tādēļ biežie pārmetumi par valsts izzagšanu norāda tikai uz to, ka vēl kāds bijis ieinteresēts privatizēt konkrēto objektu un savu neapmierinātību pauž, nomelnojot konkurentus.
Objektīvi izvērtējot situāciju, patiešām jāpiekrīt, ka privatizācija jebkurā tās izpausmes formā var būt vai nu daļēji godīga, vai klaja valsts īpašuma piesavināšanās. Tādēļ īpašu uzmanību būtu vērts pievērst tikai kliedzošākajiem gadījumiem, nevis meklēt likumpārkāpumus lielo objektu privatizācijā, kur milzīgas naudas summas tērētas pieaicināto ārvalstu auditoru atalgošanai.
Pēdējais no tā sauktajiem kliedzošajiem gadījumiem privatizācijas jomā bija ēkas un zemes privatizācija Vecrīgā, kur četrstāvu namu Smilšu ielā 2 ar visu zemi «Lakučam un Ko» izdevās «pagrābt» gandrīz vai par sviestmaizi. Uz šo gadījumu diezgan interesantā veidā reaģējusi valdošās partijas «Jaunais laiks» (JL) valde, pieņemot lēmumu izteikt neuzticību Privatizācijas aģentūras (PA) valdei. Viss jau būtu kārtībā, tikai žēl, ka šādi lēmumi tiek pieņemti, domājot par savu politisko imidžu, nevis reāli izvērtējot situāciju. Proti, šai sakarā pat JL biedriem būtu jāpiekrīt, ka, atlaižot PA valdi, neviens neko neiegūs, jo pēc plānotā grafika šī institūcija tāpat tiks likvidēta vai reorganizēta jau nākamgad. Tas patiesībā nozīmē to, ka PA darbs tiks ievērojami apgrūtināts, izsludinot konkursu uz valdes pārstāvju amatiem vai veicot iekšējo reorganizāciju, lai pabeigtu jau uzsākto objektu privatizāciju. Nav garantiju arī, ka, meklējot jaunus valdes locekļus, par galveno kritēriju netiks izvēlēta politiskā uzticamība, nevis profesionalitāte, jo diezin vai kāds nopietns kandidāts būs ar mieru «iesēsties» tik nepateicīgajā PA ģenerāldirektora krēslā, zinot, ka šai institūcijai ir atvēlēts pastāvēt mazāk par pusotru gadu.
Jāņem vērā arī tas, ka JL veltītajos pārmetumos PA valdei nav minēti konkrēti likumpārkāpumi, bet gan iebildes par negodprātīgu attieksmi pret privatizācijas procesu, jo zemes privatizācija Rīgā, Smilšu ielā notikusi pēc vecajiem, vēl spēkā esošajiem noteikumiem, paredzot, ka līdz 90% izmaksu var segt ar privatizācijas sertifikātiem, kaut gan faktiski varēja piemērot jauno kārtību, kurā sertifikātu īpatsvars, norēķinoties ar valsti, nedrīkst pārsniegt 80% no kopējās summas.
Acīmredzot turpmāk premjers Einārs Repše (kā jau tas pieņemts pēdējā laikā) pats personīgi uzņemsies atbildību par privatizācijas procesu, tomēr vēl nav skaidrs, kāds varētu būt turpmākais PA liktenis un kā tiks sadalītas šīs institūcijas kompetences. Skaidrs ir tikai tas, ka PA likvidēšanu uzsāks pēc visu privatizācijai nodoto valsts īpašuma objektu privatizācijas pabeigšanas. Ja tas netiks paveikts līdz nākamā gada 31. decembrim, PA funkcijas nodos citām institūcijām un tiks uzsākta tās likvidācija.
Paši PA valdes locekļi sev izteikto neuzticību vērtē ar neizpratni, jo kopš vadības maiņas tā visas darbības veikusi precīzi un atbilstoši likuma prasībām stingrā uzņēmuma padomes un Ekonomikas ministrijas uzraudzībā.
