Kur doties pastaigāties, ja lauku ceļi pārklāti ar ledu, ko nosedz ūdens, bet mežā sērsnains pamatīgi brienams sniegs? Varbūt uz galvaspilsētu? Rīgā, protams, ir ko redzēt. Lai gan, šķiet, mūsu puses iedzīvotāji Latvijas galvaspilsētu gluži neuztver kā ekskursiju galamērķi. Drīzāk jau parasti turp dodas ar kādu konkrētu mērķi – muzeju, veikalu, kino vai darba semināru. Neapšaubāmi Rīgu var pētīt visdažādākajos veidos un maršrutos, bet, lai nebūtu jāklīst gluži bezmērķīgi, kāds plāniņš, pie kura pieturēties, ir vajadzīgs. Man šoreiz tas ir gabaliņš Mežtakas. Jā, lai arī izklausās mazliet dīvaini, bet tā tas patiešām ir. Par līdzinieci Jūrtaku, kas ir garās distances pārgājienu maršruta E9 daļa gar Baltijas jūras piekrasti, sākas pie Lietuvas un Latvijas robežas Nidas ciemā Latvijā un finišē pie Tallinas ostas Igaunijā, rakstīju pērnajā vasarā. Savukārt Mežtaka ir Eiropas garās distances pārgājienu maršruta E11 daļa Baltijas valstīs, kas ved cauri Latvijas, Lietuvas un Igaunijas skaistākajiem mežiem un nacionālajiem parkiem. Tā sākas no Polijas–Lietuvas robežas pie Lazdiju (Lazdijai) pilsētas, iet cauri Latvijai, iegriežoties Rīgā, un nonāk Tallinā, Igaunijā. Vasarā takas veidotāji strādāja pie tās marķēšanas Kurzemē, savukārt virzienā no Rīgas uz Igaunijas pusi tā jau marķēta un maršruti pieejami tās interneta vietnē un brošūrās.
Pašā pilsētas centrā
Tātad manā dienas plānā gabaliņš no maršruta posma, kas sākas Rīgas Rātslaukumā. Maršruts ved pa Kaļķu ielu, garām Brīvības piemineklim, cauri Vērmanes dārzam un pa vēsturisko Tērbatas ielu. Tālāk tas izmet loku pa gājēju tiltu pāri Zemitānu dzelzceļa stacijai un turpinās pa Biķernieku un Šmerļa mežiem. Mežtaka vijas cauri Juglai, gar Etnogrāfisko brīvdabas muzeju un pa gājēju un velosipēdistu celiņiem aizved līdz Baltezeram. Man ir ierobežots laiks, tāpēc nolemju, ka vajadzētu tikt vismaz līdz Biķernieku mežam vai Šmerlim, noejot vairāk nekā pusi no šī posma – 19 kilometriem. Sanāk nosoļot aptuveni 14 kilometru, tiesa, klāt pieskaitāmi arī pāris kilometri no Šmerļa meža līdz Motormuzejam, kur ir mana posma finišs.Bet sākums, protams, sanāk tāds pazīstams – var uzmest aci Melngalvju namam, kurš celts 1334. gadā kā Rīgas pilsētas Rātslaukuma ansambļa sastāvdaļa. Kā zināms, ēka vairākkārt pārbūvēta, lielākās pārbūves notikušas 1580., 1619.–1625. un 1886. gadā. Otrā pasaules kara laikā Melngalvju nams pilnīgi sagrauts, bet 1999. gadā tika uzcelts no jauna. Savukārt vēstures fakti par Rātslaukumu liecina, ka tas izveidojies 13. gadsimta beigās kā tirgus vieta. 1334. gadā minēts Jaunais nams, vēlāk Melngalvju nams un rātsnams. Uz laukumu veda Tirgoņu, Kaļķu, Audēju un Kungu iela. Viduslaikos laukumā uzveda arī mistērijas, notika gājieni, sacensības, turnīri, dejas, namnieku gvardes skates, tika svinēti svētki, tajā atradās pilsētas svari un soda izpildes vieta. 16. gadsimtā Rātslaukuma teritorija pakāpeniski samazinājās un tirgus pārcēlās uz daugavmalu. Bijušo tirdzniecības ēku vietā tika celtas dzīvojamās mājas ar veikaliem pirmajos stāvos. Reizi gadā no rātsnama balkona nolasīja Rīgas rātes pieņemtos likumus un noteikumus. Pēdējo reizi tas noticis 1877. gadā, kad rāte paziņoja par savu likvidāciju.Soļoju pa Vecrīgu un domāju – šis maršruta posms ir īsti piemērots tiem, kuri galīgi vairs nevar izturēt mājsēdi, jo Rīgā, kā jau galvaspilsētā, var iet un vērot cilvēkus un rosību, kas gan, protams, ir jūtami mazāka nekā pirmskovida laikos. Pēc Rātslaukuma vēl jāuzmet acs Brīvības piemineklim. Tur laikam nav daudz ko aprakstīt, jo jau pamatskolā visiem mācīts, ka 1935. gadā atklātais piemineklis ir 42 metrus augsts un tā kompozīciju veido trīspadsmit skulptūras un bareljefi, kuros attēlota Latvijas vēsture un kultūra. Ideja celt Brīvības cīņām veltītu pieminekli parādījusies 1922. gadā, kad toreizējais Latvijas premjerministrs Zigfrīds Anna Meierovics uzdevis izstrādāt pieminekļa celtniecības konkursa noteikumus. Pēc vairākiem konkursiem izvēlēts Kārļa Zāles projekts. Vēl kādu gabalu soļošana sanāk pa Rīgas centru, te ielas gana notīrītas, tikai vietām jāaplīkumo kāda lielāka peļķe. Tālākajā ceļā gan kājas saslapināt atkušņa ūdeņos nav liela māksla, turklāt vietumis jāuzmanās, ka nepaliec bez galvas. Uz trotuāriem nolikti statīvi ar norobežojošām lentēm, lai pasargātu no jumtu sniega, kas pa laikam nošļūc zemē. Tas mazliet sarežģī iešanu, jo cilvēkiem sanāk laipot pa ielu braucamo daļu, par ko, protams, nav sajūsmā autobraucēji. Uz Tērbatas ielas var palūkoties uz ne vienu vien jūgendstila namu, tas ir vērtīgi arī iepriekšminētā iemesla dēļ – labāk pa laikam pamest skatu uz augšu, jo ne jau katrā vietā novilktas lentes, lai pasargātu no krītošā sniega.
Izģērbšanās pie baznīcas
Ar interesi piestāju pie Rīgas Svētās Trīsvienības katedrāles (arī Rīgas Svētās Trijādības pareizticīgo katedrāle), jo tai ne reizi vien braukts garām ar auto, bet ciešāk uz to palūkojusies iepriekš neesmu. Tas ir arī iemesls, lai pameklētu kādu informāciju par šo celtni. Atrodu, ka 1891. gadā šeit atradusies neliela patversme meitenēm un gados vecām sievietēm. 1901. gadā tā tika pārveidota par sieviešu klosteri, savukārt 1902. gadā sākta katedrāles celtniecība, kam Krievijas imperators Nikolajs II no valsts kases atvēlējis 75 000 rubļu, bet ar šiem līdzekļiem bija par maz. Visās Krievijas baznīcās tikusi izsludināta ziedojumu vākšanas kampaņa, lai būtu iespējams celtniecību pabeigt. Līdzekļi iegūti gan no ziedojumiem dievnamos, gan turīgo Latvijas krievu tirgotāju individuālā atbalsta. 1907. gadā katedrāle tika iesvētīta par godu Svētajai Trijādībai. Nosmeju, ka galīgi nepiederīgi klostera vietai kāds uz soliņa pie baznīcas izklājis kaudzi ar drēbēm, tostarp apakšveļu. Tāda ir pastaiga lielpilsētā – jārēķinās ar visādiem kontrastiem. Tālāk ceļš ved arvien vairāk ārā no centra, kas kļūst pavisam interesanti, jo kājām nemaz tik daudz pa šo Rīgas daļu nav staigāts. Atrodu informāciju, ka Zemitānu stacija, pie kuras esmu nonākusi, atvērta 1889. gadā ar nosaukumu Aleksandra vārti kā jaunuzbūvētā Rīgas–Pleskavas dzelzceļa galastacija, jo šajā vietā Pleskavas dzelzceļa līnija savienojās ar toreizējo Rīgas–Mangaļu dzelzceļu. 1902. gadā uzbūvēta savienojošā līnija Šķirotavas virzienā. Par Zemitāniem stacija pārdēvēta 1928. gadā par godu Ziemeļlatvijas brigādes komandierim Jorģim Zemitānam. Latvijas okupācijas laikā no 1942. līdz 1945. gadam tā saukta Rīga–Gaisa tilts, pēc Otrā pasaules kara uz īsu mirkli atguvusi Zemitānu nosaukumu, bet 1948. gadā par godu partizānam Otomāram Oškalnam pārdēvēta par Oškalniem. 1995. gadā stacija atkal atguva Zemitānu nosaukumu. Ap staciju vērojams īsts pilsētvides kolorīts, bagātināts ar plašu klāstu grafiti darbu uz visdažādākajām virsmām. Pēc tam ceļš ved gar lielveikalu “Domina”, kur, salīdzinot ar citām reizēm, valda diezgan liels miers un nav vērojama īpaša satiksme. No Ieriķu ielas nonāku uz Kastrānes ielas, un kādu laiku man ir viela pārdomām par šo nosaukumu. Nav ideju, kur tāds varētu būt radies. Tiesa gan, arī pēc tam nekādu pārliecinošu paskaidrojumu neizdodas atrast. Vien uzeju informāciju, ka agrāk bijis tāds Kastrānes pagasts – viena no Rīgas apriņķa pašvaldībām tā austrumdaļā. 1947. gadā Kastrānes pagasts iekļauts jaunizveidotajā Ogres apriņķī. Pagastu likvidēja 1949. gadā, ciemus iekļaujot Ogres rajonā. Mūsdienās Kastrānes pagasta teritorija ietilpst Ogres novada Suntažu un Ķeipenes pagastā.
Mežs pilsētniekiem
Tikai Raunas un Ķeguma ielas krustojumā pamanu Mežtakas norādes un aptveru, ka gan jau tās bija izvietotas arī citviet. Rīgas centrā maršruts bija skaidrs, izlasot ielu nosaukumus, un takas apzīmējumus nenāca ne prātā meklēt. Te tiem pirmo reizi pievēršu uzmanību un vēlāk mežā saprotu, ka tie ir gana noderīgi.Nonākot Biķernieku mežā, uzreiz atmiņā ataust dalība rogainingā, kas notika šajā apkaimē. Zinu, ka šie meži slēpj gana daudz pakalnu un nemaz ne tik viegli izskrienamu taku. Meža platība te arī gana apjomīga – aptuveni 642 hektāri. Soļojot gar slimnīcas ēkām, uz kurām vīd nodaļu nosaukumi, iemetu aci kartē, lai paskatītos, kam tad tieši eju garām. Šeit atrodas Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Infektoloģijas centrs. Garām ejot, atliek nodomāt – cerams, “kovids” te pa mežu apkārt nelido. Kopumā jūt, ka šī ir gana iecienīta rīdzinieku pastaigu vieta. Tā kā mežs ir liels un taku daudz, tas nav traucējoši. Iet pa dažam vientuļam gājējam, kāds izvedis pastaigā suņus, cits mazos bērneļus, bet cits vēl mēģina paslēpot kūstošajā sniegā. Sasniedzot Šmerļa mežu, noslēdzas mans pārgājiens. Es gan paspēju šeit arī uz mirkli pazaudēt dzeltenās takas norādes, bet, tā kā tālāk nav jādodas, tā nav liela bēda. Taču skaidrs, ka Mežtakā es noteikti vēl atgriezīšos. Pieņemu, ka krietni mežainākā posmā.
Nosaukums Lietuvā: Miško takas, Latvijā: Mežtaka, Igaunijā: Metsa matkarada Starts: Polijas–Lietuvas robeža pie Lazdiju (Lazdijai) pilsētas LietuvāFinišs: Tallinas osta Igaunijā. Maršruts ir veicams abos virzienos, un Tallina var būt starta punktsGarums: ~2100 km, 98–112 dienas (~ trīsarpus mēneši)• Lietuvā – 751 km, 35–38 dienas • Latvijā – 625 km, 28–36 dienas • Igaunijā – 720 km, 35–38 dienas Maršruts sadalīts ~ 20 km garos posmos ar nakšņošanas un transporta iespējāmSegums: meža ceļi un takas, lauku ceļi, asfaltētu ceļu nomales, smilšainas vai akmeņainas pludmalesIzteiktākie pacēlumi un ielejas: Nemunas ieleja un Žemaitijas augstiene Lietuvā, Rietumkursas augstiene, Abavas senleja, Gaujas senleja un Veclaicenes aizsargājamo ainavu apvidus Latvijā, Piusas senleja un ziemeļu piekraste IgaunijāIevērojamākās vietas:Lietuvā: Dzūkijas un Žemaitijas nacionālie parki, Nemunas loku reģionālais parks, KauņaLatvijā: Kuldīga, Abavas senlejas dabas parks, Ķemeru nacionālais parks, Gaujas nacionālais parksIgaunijā: Lahemā nacionālais parks, Alutaguses nacionālais parks, Lielais Munameģis – Baltijas valstu augstākā virsotne (318 m vjl.), Peipuss – ceturtais lielākais ezers Eiropā
