7. janvārī Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā atklāja mūsu pilsētas mākslinieces Ilzes Emses-Grīnbergas personālizstādi «Porcelāns un …».Tās anotācijā viņa raksta, ka izstāde «ir stāsts par trauslumu, ko rada cilvēks, bet kuru rūda uguns, dialogs starp Dabu (ievērojiet, ar lielo burtu) un tās vērotāju», un beidz ar vienu vārdu – dzīvesveids.Keramika, precīzāk, porcelāns, veidošana kā tāda ir I.Emses-Grīnbergas dzīvesveids. Tas jaušams no katra darba. Tie ir ļoti dažādi. Var pat rasties šaubas, vai to autors ir viens – gan no akmens masas darinātā «Pilsēta», «Lietainā diena», «Melnā 1» un «Melnā 2», kam kontrastā trauslie spāru spārni «Par tiem, kas gājuši bojā, tiecoties pēc gaismas», gan no porcelāna strēmelēm būvētie torņi «Trīs – viens», «Attiecības», «Attīstība» un «Divi – viens». Turpat labsirdīga humora pilnie paši jaunākie darbi «Blefs», «Jauna «Diena». Brokastis» un «Vēsturiskā un virtuālā realitāte». Tomēr, ja ciešāk ielūkosimies, sapratīsim – viss ir viena mākslinieka veikums. Tās nav tikai skaistas formas, uzsvērta materialitāte, realitātes klātbūtne. Gandrīz vai katras formas pamatā ir reālā pasaulē sameklējamās.I.Emse-Grīnberga neveido tikai daudzveidīgus priekšmetus no akmens masas, porcelāna vai «Lodes» māla. Ja mēs ielūkojamies vērīgāk darbos un ielasāmies to nosaukumos, aptveram, ka stāsts jau nav tikai par cilvēka, sievietes trauslumu, par dabā ieraudzītu īpašu formu, kas autorei iekritusi acīs un realizēta, par porcelāna siltumu un caurspīdīgumu utt. Māksliniece vēro pasauli un darina apbrīnojami skaistus mākslas darbus, pilnus radošas izdomas, bet viņa arī domā, cenšas tvert pasauli dziļākās dimensijās. Varam to saukt par filosofisku dzīves uztveri vai kā citādi, kas keramikā sastopama ārkārtīgi reti. Galvenais ir apgarotība, kas staro no viņas darbiem, mīlestība pret pasauli, kas mūsdienās vairs ne tik bieži mākslā ieraugāma. Vēl jāuzsver keramiķes talantīgums. I.Emse-Grīnberga, kā šķiet, var pieķerties jebkam klāt, un dienas gaismu ieraudzīs kaut kas neparasts. Viņa pašapziņā neauļo pa pasauli, neko neredzēdama. Gluži otrādi, tā vien liekas, ka nekas nepaslīd garām viņas acīm. Viss redzētais pēc tam pārtop mākslas tēlos, porcelāna priekšmetos. Tikpat būtiski ir tas, ka I.Emse-Grīnberga lieliski jūt materiālu, katram pielāgodama tēmu, tēlus. Viņas rokās porcelāns vai akmens masa atdzīvojas, iegūst tam atbilstošu formu, izteiksmi: akmens masa vai šamots aizrauj ar savu monolītumu, varenām aprisēm, māls izceļas ar raupjumu, katrs porcelāna veids atklāj savu specifiku: kaula porcelāns pievelk ar trauslo caurspīdīgumu, tehniskais porcelāns ļauj veidot un celt ažūrus torņus. I.Emses-Grīnbergas rokās viss dzīvo, elpo, zied. Talanta rokās viss uzzied krāšņos ziedos.
